Tātad pirms 30 bijāt uz atmodas viļņa?
Jā, jo bija taču 1988. gads! Burtnieku baznīca bija plānveidīgi 1962. gadā aizslēgta un likvidēta draudze. Pēc Lāčplēša svētkiem 1988. gada jūnijā, pateicoties nelielai domu biedru grupai, kurā bija dzejnieks Pēteris Zirnītis, māksliniece Anita Jansone-Zirnīte, Rainis Deičmanis, Zenta Skrastiņa ar savu ģimeni un vēl vairāki aktīvi cilvēki, sāka atjaunot vietējās baznīcas ēku. Mani tolaik bija uzaicinājuši atjaunot senās vējdzirnavas, kas atrodas Burtniekos. Arī es, būdams autobusa vadītājs, kopā ar sievu Daci, zirgaudzētavas direktora sekretāri, iekļāvos šajā grupā. Pētot vēsturi, atklājās, ka 1688. gadā baznīcā pēc degšanas notikuši vērienīgi pārbūves darbi. Bija apritējuši tieši 300 gadi. Dievnams bija atlauzts, izlaupīts, ar krūmiem un kokiem līdz jumtam. Arī tas bija pamatīgi bojāts.
Sākām ar talkām. Pēc domubiedru grupas aicinājuma 1988. gada 20. augustā tika rīkota pirmā talka. Pēterim Zirnītim izdevās paziņojumu par šo talku ielikt Latvijas radio, ieradās ap 170 cilvēku, vēl šodien baznīcas arhīvā glabājas talku klade ar talcinieku sarakstu. Tika izzāģēti koki un krūmi, izveidoti celiņi ap baznīcu. Izveda gružu kalnus, izmazgāja, atveda pat klavieres, sākās koncerti par godu Dievam un Dievnama atjaunošanai. Teoloģijas students Guntis Kalme uzrunāja klātesošos un uzaicināja atjaunot draudzi. Lai tas notiktu, vajadzēja 20, mums pieteicās 26 draudzes locekļi. Pirmie Latvijā un Baltijā atjaunojām un piereģistrējām draudzi. Vēlāk ar draudzi tikās mācītājs Guntis Kalme, kuru pierunājām uzņemties draudzes mācītāja kalpošanu un kurš palīdzēja sarežģītajā draudzes reģistrācijā. Viss bija jauns un nezināms. Vēlāk, atjaunojoties vēl citām draudzēm, daudzi mums kā pirmajiem zvanīja un prasīja padomu. Tā kā atjaunotnes ceļu gājām pirmie, bija neticami: visas DURVIS mums pavērās.
BURTNIEKOS. Aldis un Dace Kalcenavi. Alekseja Koziņeca foto