Mazsalacas Amatu mājā dzīvo stelles, pie kurām gan pieaugušas sievietes, gan jaunieši auž un mācās aust. Te ir arī rokdarbi un jau mazu laiciņu nodarbojas arī ar keramiku. Šoreiz vairāk runāsim par aušanu. Pamatnes sagatavošana – velku šķērēšana ir process, kas notiek pirms aušanas. Tā laikā uz vertikāli griežamajiem velku kokiem tiek uzvilkts nepieciešamais skaits un garums velku. Par to Gaļina stāsta: «Tā saucamais velku koku apkārtmērs ir 3,5 metri, kas tiek uztīts tik reizes uz velku kokiem, cik mums vajag – 12 metrus, varbūt 20 vai pat 30 metrus un vairāk. Uz gatava auduma vidēji tiek rēķināts klāt 10% aužamā materiāla, kas var ierauties aušanas procesā. Ir atsevišķas tehnikas, kurām jāpieskaita turpat 30%, piemēram, neīstā persiešu tehnika.»
Pats iekārtošanas process ir visai sarežģīts un arī fiziski ne pārāk viegls. Aušanas pamatā ir velku un audu diegu krustošana. Velku pamatne tiek ievilkta stellēs, bet audu diegi ir tie, kurus ieauž audumā ar saivām vai atspolēm. Gaļina Birkava skaidro: «Mana pārliecība ir tāda, ka katrai audējai ir jāprot iekārtot stelles un jāprot noregulēt tā, ka vari aust dziedādams. Galvenais, lai šķīriens tāds, ka var ar mašīnu izbraukt (smaida) un lai starpnieki neķeras. Protams, gadās jau, ka kaut kas ir jāparegulē, bet ir jābūt tā, lai audēja procesā var nedomāt par stelles niķiem. Visam ir jābūt labi nostieptam un noregulētam, jo, tiklīdz neesi labi nostiepis – tā veidojas nevienādas malas vai auduma izkārumi. Aušanas pamatā jāapgūst tāds zināšanu daudzums, lai saprastu, kā veidojas audums, iekārtošanas darbu secība un pamati, veikt aprēķinus, mācēt nolasīt tehniskos zīmējumus, pazīt materiālus un to saderību, noteikt audumu blīvumus un orientēties aušanas pamata tehnikās, jo to ir neskaitāmi daudz. Dalīties pieredzē ar domu biedriem, pilnveidoties!»
Amatu mājā ir jaunas stelles, kuras veidojis Uģis Vītiņš – tās cenšas apgūt ne tikai pati Gaļina, bet arī audējas, kas nāk uz nodarbību. Kad ieradāmies, viņa pie stellēm centās labot misēkli, kas bija gadījies: «Nesaku, ka noausts ir nepareizi, bet nav tā, kā vajadzētu būt. Nevaru noturēt malu, un audums slīd uz priekšu, linu pamatnēm ir liels spriegums, jāatrod bremzēšanas punkts, jo šīs stelles ir jaunas, vēl neesmu pati apguvusi. Te ir austas tikai svītrainās jostas. Tagad stellēs tiek austs tuneļaudums, jo tā var izveidot spilvendrānu vai tašiņu, praktiski audumu neapstrādājot pēc tam vēl ar diegu un adatu. Tas notiek tā – tiek aizausts sākums, vienu malu atstājam vaļā, kamēr otru aužam ciet. Lai austu divās kārtās, tiek izmantoti četri nīšstāvi un četras paminas – es izmantoju sešas, jo divas vajag, lai galus aizaustu ciet. Kad esi viens, tad vari skaitīt kā dzejolīti: pirmais variants, augšējo slāni auž nepāra paminas – pirmā un trešā, apakšējo slāni – otrā un ceturtā. Otrais variants, kad aužam abas slēgtas malas, viens gals ciet, paminas minam pēc kārtas. Trešais variants, abus slāņus atsevišķi, minums kā pirmajā variantā un auž ar divām atspolēm, katram slānim sava. Šajā variantā tie ir paladziņi.»
Gaļina priecājas, ka Mazsalacas pašvaldība atbalsta vietējos cilvēkus, kas vēlas kaut ko darīt brīvajā laikā – pašvaldība neprasa maksu par izmantotajām telpām un nodrošina kurināmo telpām, vien pašiem jāapsaimnieko.
GAĻINA BIRKAVA. Ārijas Romanovskas foto