Viņa strādājusi skolās Liepājā, Daugavpils novadā, Siguldā, Valmieras Valsts ģimnāzijā un Strenču vidusskolā. Direktore joko, ka tīrais pedagoga stāžs viņai esot apaļi 10 gadi, jo kopš sākuma 1994. gadā tas sanācis ar pārrāvumiem: atnākusi darbā uz skolu, strādājusi, tad pienācis brīdis, kad kaut kas par daudz vai arī kaut kāds līmenis sasniegts, tad darīts kas cits, līdz atkal kāds aicinājis atpakaļ uz skolu… Un tā visu laiku!
Ar ko pēc darba lielās pilsētās jūs uzrunāja šī mazā, omulīgā Ēveles skoliņa?
Tāpēc, ka es – latvietis, kas piesiets pie savas zemes! Jā. Tas nozīmē, ka jebkurā lielpilsētā man vajadzīga sava zeme. Un mani draugi, tie cilvēki, kas atbalsta mani. Es neesmu lielpilsētas cilvēks, kaut arī dzimusi Valmierā, esmu lauku cilvēks ar visu savu pieredzi. Patlaban dzīvoju Strenčos, ko atrodu sev par labu, attīstītu vietu. Un man ir lauki pie Trikātas, kur labprāt braucu zemes darbus pastrādāt sestdienās un svētdienās. Mājas tur vēl nav – jāuzceļ!
Ko varat skaitļos pavēstīt par Ēveles pamatskolu šodien?
Pirmkārt, kas man ļoti patika, ierodoties šeit no Strenču, Jērcēnu puses, tā ir šī vēsturiskā sarkano ķieģeļu ēka, kas kā skola arī celta 1881. gadā. Jā, esmu strādājusi ļoti lielās skolās, taču īstenībā man patīk šāda maza skoliņa, kurā pašlaik mācās tikai 40 skolēnu un 14 pirms-skolas vecuma bērni. Un viņiem šeit strādā 18 pedagogi un 6 tehniskie darbinieki. Skoliņa, kur vecāki saprot, ka te pieeja bērnam būs ļoti individuāla un tieši atbilstoša viņa vajadzībām. Mums gan ekonomiskā situācija spiež veidot apvienotās klases, bet tas nenozīmē, ka skolotājas/skolotāji nedara savu darbu godprātīgi un no visas sirds.