Uz šī fona visai traģikomiski šodien izskatās Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2014.–2020. gadam, kura viens no mērķiem šajā laika periodā – «Veicināt Latvijas iedzīvotāju palikšanu un Latvijas valsts piederīgo atgriešanos Latvijā» – būtībā ir sabrucis kā kāršu namiņš. Šajā dokumentā prognozētie mērķa sasniegšanas rādītāji, kuri, cerot uz saulaino nākotni, izvirzīti 2012. gadā, izrādījušies pārspīlēti optimistiski – ja 2014. gadam migrācijas plānotais saldo skaitlis (-8500 tk.) bijis tuvu reālajam (-8652), tad 2017. gadā fiksētais (-7808) izrādījies stipri tālu no vēlamā (-1500). Un nav jābūt gaišreģim, lai prognozētu, ka arī 2020. gadā izvirzīto jau pozitīvo migrācijas saldo – 1000 – mēs diez vai sasniegsim.
Jāpiemin, ka augstāk minētais dokuments ir galvenais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments Latvijā. Tas ir arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam («Latvija2030») rīcības plāns. Arī pašā «Latvija2030» pie depopulācijas risku mazināšanas risinājumiem cēli minēta mērķtiecīgas migrācijas politikas īstenošana, kur kā iespējamie risinājumi būtu: atbalsta programmas, veicinot emigrējušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos Latvijā, un mērķtiecīgi regulētas, noteiktos apjomos ierobežotas imigrācijas politikas īstenošana demogrāfiskās slodzes mazināšanai, jo īpaši, ņemot vērā darba tirgus vajadzības. Tautieši neatgriežas, un arī cittautieši mūsu valsti neizvēlas par savu sapņu piepildītāju.