«Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākām te saimniekot kā Breša zemnieki. Sākām ar lopkopību, čakli strādājām, likās, ka viss notiks – bija ko ēst, naudas gan nebija. Tad vīrs teica skarbus vārdus – kamēr citi par mani smējās, varēju paciest, bet, kad pats par sevi sāku smieties, sapratu, ka naturālajai saimniekošanai jāmet miers,» tā Aina stāsta, kāpēc ģimene tomēr izvēlējusies iet citu ceļu. Kā pedagoģe, arī izglītības iestādes vadītāja, kopā ar bērniem jau bija iepazinusi gadskārtu ritumus un tradīcijas, un, apmeklējot kursus, iepazīta arī Eiropas valstu pieredze. Tā, atgriežoties no Zviedrijas, radās ideja pievērsties šai svētajai lietai – bērniem mācīt latvisko dzīvesziņu.
«Tagad pedagogi strādā pie kompetenču izglītības, kas, manuprāt, tā pati darbaudzināšana vien ir, tikai gudrāk nosaukta. Darbojamies arī projektā «Skolas soma». Skolotāji ir priecīgi, ka bērnus var atvest uz «Krūmiņiem», kur viņi apgūst dažādus mācību priekšmetus – sociālās zinības caur latviešu tautas tradīcijām, kultūrhigiēniskās iemaņas, dziedot tautasdziesmas – latviešu valodu, bet, klausoties par vectēvu un to, kā cilvēki cīnījušies, lai mēs varētu dzīvot brīvā Latvijā, – vēsturi. Arī kolēģi no Austrijas, Zviedrijas, Itālijas un ārzemju latvieši, pie mums viesojoties, novēlējuši turpināt un attīstīt to, kas citās valstīs izzūd. Vēl šie viesi no Eiropas priecājas par manu skaisto goda tērpu.»
«Krūmiņos» joprojām saglabājušās vairākas vectēva celtās senās ēkas, bet tai, kuru Aina sauc par ēku kompleksā svarīgāko, šogad paliek simt gadu. Starp citu, tāds skatījums bijis arī vectēvam – viņš kā pēdējo un no sliktākiem materiāliem būvējis dzīvojamo māju (tagad šī guļbūve apšūta ar ķieģeļiem), jo arī viņam pirmajā vietā bijusi klēts. Valdība atbalstījusi tālaika jaunsaimniekus – devusi kokus. Vectēvs bijis labs amatnieks, un viss ēku komplekss tika uzcelts sešos gados.
«LIESMU» Aina sagaidīja, izrādot tieši Liepas pagasta skaistos brunčus. Jāņa Līgata foto