Te varēja nopirkt mājsaimniecībā nepieciešamās lietas, gardumus un izklaidēties ar dziesmām, dančiem un jokiem. Vēlākos laikos baznīcas kalendārā atzīmētā Sīmaņa un Jūdas diena ieveda tam īpašo nosaukumu – Simjūda gadatirgus. 1996. gadā Valmieras muzejs atjaunoja vēsturisko gadatirgu, godinot tradīcijas, tautas amata prasmes un pulcējot zemniekus, lai celtu godā rudens ražu.»Tā teikts Valmieras muzeja šogad izdotajā Simjūda gadatirgum veltītajā seno recepšu grāmatiņā, kurā tās atlasītas gan no muzeja krājumiem, gan arī no mācītāja Kristofa Hardera 1795. gadā izdotās pavārgrāmatas «Tā pirmā pavāru grāmata, no vāces grāmatām pārtulkota».
2019. gada 12. oktobris atjaunotā Simjūda vēsturē noteikti nu ieies kā pats lietainākais un slapjākais gadatirgus Valmierā. Tā rīta stundas ar pamatīgajām vēja brāzmām un lietus šaltīm bija nopietns pārbaudījums kā tirgotājiem, tā arī pircējiem. «Liesma», apmeklējot tirgu jau no pl. 9 rītā, bija lieciniece ne viena vien mazāk pieredzējuša tirgotāja bezcerīgai cīņai ar vēju, savu nojumi un preci sargājot. Tiem, kam līdzi bija smilšu maisiņi vai cita veida smagumi telšu stabilitātes nodrošinājumam, pārbaudījumu gods godam izturēja, bet tiem, kuru teltis vējā sabruka kā sērkociņu namiņi, dūša bija papēžos.
ZEM LIETUSSARGA. Šis Beverīnas novada podnieces LĪGAS MERGINAS foto, mūsuprāt, izcili ataino šā Simjūda gadatirgus lietaino un vējaino rīta cēlienu. Ārijas Romanovskas foto