VĒSTURISKS FOTO. Šis skats uzņemts 2011. gada pavasarī, kad Jeru pagasta z/s «Klimpas» saimnieks Valdis Leska (no labās) un gados jaunais Artūrs Rakeckis, stāvēdami uzkalnē pie bijušās kolhoza fermas, lūkoja, kur Artūrs varētu uzsākt nodarboties ar aitkopību. Jāņa Līgata foto
Par Madaru
Lai cik paldies vārdu pasaulē būtu, man ar tiem mūžā nepietiks, lai pateiktos Rūjienas uzņēmējam, mežsaimniekam Madaram Kalniņam par darba iespējām viņa firmā, kā arī vēlāk par atbalstu un uzticēšanos, izveidojot SIA «Rostes Agro».
Par palikšanu Latvijā izlēmu tāpēc, ka, meklējot darbu Rūjienas pusē, to atradu pie Madara. Jau tolaik viņa firmā viss bija Eiropas līmenī: tehnika, darba apstākļi, saimnieka attieksme un samaksa. Arī prasības! No sava darba devēja šajos gados esmu ļoti daudz mācījies. Fascinē tas, ka viņam ir pavisam cita domāšana nekā Latvijas vidējam uzņēmējam.
Par Valdi
Ja atveram Latvijas karti un raugāmies, kur visvairāk ir aitkopības saimniecību, redzam, ka Ziemeļvidzemē. Man piekritīs vai visi, kas mūsu reģionā aitkopību reiz sākuši no nulles, ka bez Jeru pagasta «Klimpu» saimnieka, zinošā aitkopja Valda Leskas vērtīgajiem saimniekošanas padomiem nekas tāds nenotiktu. Valdim bez neskaitāmām citām labām īpašībām viena, manuprāt, ir pārāka: viņš tikmēr tevi kurina, kamēr arī tu jau sāc domāt, ka aitkopība ir tieši tā lauksaimniecības nozare, kas arī tev kā iesācējam var būt pa spēkam. Man, atgriežoties dzimtajā pusē, sākotnēji bija doma par gaļas lopu audzēšanu kā papildu nodarbi algotam darbam, bet sarunas ar Valdi manos plānos visu sagrieza tā, ka – tikai aitas un vienīgi aitas!