Jāizmanto dotā iespēja
Atceroties pienotavas iegādes procesu, Rolands Putniņš min, ka, esot piena nozarē, bijusi informācija, ka pienotava ies uz izsoli. Telpas kopā ar tēvu iepriekš aplūkojuši pāris reizes. «Un tad mēs nonācām pie lēmuma – ja ir iespēja, tad tā jāizmanto, nav ko pauzēt,» tā Rolands Putniņš.
Viņš norāda, ka, iegādājoties īpašumu, viss bijis labi sagatavots – caurules sagrieztas, iekārtas sagatavotas aizvešanai. Pozitīvais aspekts bijis iepriekšējo darbinieku centieni saglabāt Trikātas pienotavu: nezinot par īpašuma nākotni, viņi bija parūpējušies, lai pēc iespējas veiksmīgāk varētu atjaunot ražošanu – izpūtuši caurules ar gaisu, lai ūdens tajās nesasalst un tās nebūtu jāmaina, arī paslēpuši svarīgas lietas, lai tās nevarētu aizvest. Lai gan vecie darbinieki, daļa no kuriem strādā arī pašlaik, bija izdarījuši milzu darbu, pēc iegādes pagāja aptuveni astoņi vai deviņi mēneši, lai sakārtotu telpas un uzsāktu ražošanu 2017. gada aprīļa beigās.
Gandrīz kā vietējie
Līdz ar uzņēmuma izveidi īpašnieki pārkārtoja savu dzīves ritmu. «Mēs paši esam rīdzinieki. Tagad esam te. Tēvs vairāk braukā,» skaidro Rolands Putniņš, kas nu sevi uzskata par vietējo. Abi ar tēvu baltajā mājā jeb vecajā pienotavas kantorī izveidojuši divus dzīvokļus. Viņš apzinājies, ka līdz ar Trikātas pienotavas iegādi būs jāpārkārto dzīve, protams, ir lietas, kuru pietrūkst no laika galvaspilsētā, bet noteikti ne sastrēgumu un garo stundu ceļā.
ZILĀ PELĒJUMA SIERS. Rolands Putniņš (no kreisās) kopā ar brāli Kasparu, kurš arī sākotnēji iesaistījās Trikātas pienotavas attīstībā. Foto no personiskā arhīva