«Blagoveščenska ir pilsēta Krievijas austrumdaļā, Amūras apgabala administratīvais centrs. Izvietojusies Amūras kreisajā krastā pie Zejas upes ietekas 7985 km uz austrumiem no Maskavas,» tā par prāvo pilsētu rakstīts Vikipēdijā, bet tur ir stipri maz norāžu uz to, ka rokas stiepiena attālumā no vietas, kur reiz latvieši pārcieta Staļina represijas, saskatāmi Ķīnas debesskrāpji un vienīgā dzīvā robeža kā šalle starp divām lielvalstīm un lielvarām vijas pieminētā Amūra. Tā ir vieta, no kurienes ātrāk nekā līdz Kamčatkai blagoveščenskiešiem būtu aiztikt līdz Hokaido Japānā. Un, šādi raksturojot vietu, kur mitinājās 1949. gada izsūtījuma upuri, top skaidrs, ka tolaik zemnieki, strādnieki, kas dažādu iemeslu dēļ nepatika padomju varai, bija sūtīti uz nekurieni. Vājprātā tālu, lai nekad neatgrieztos Tēvzemē. Bet daudzi pārnāca.
Trīs stipras valmierietes
Šajā fonda «Sibīrijas bērni» organizētajā braucienā uz Blagoveščensku piedalījās trīs valmierietes – Ārija Kārkliņa, Zinta Gmizo un Māra Lasmane. Ar Māru parunājoties, viņa teica, ka došanās uz Sibīriju ir patiess ceļojums uz vietu, kur tiecas sirds, un tas ir ceļojums dvēselei. Ārija, kura pašlaik vada Latvijas politiski represēto biedrības Valmieras nodaļu, vēl pirms braukšanas bilda, ka vēlas izstaigāt Oktobra ielu, atrast mājiņu, kurā visa ģimene dzīvojusi, un apraudzīt arī skolu, kuras būvniecībā latvieši piedalījušies. Kas Māru un Āriju vieno?
VALMIERIETES, kuras vienmēr īpaši jutīsies, dzirdot Blagoveščenskas vārdu. Ārija Kārkliņa (priekšplānā), Māra Lasmane un Zinta Gmizo. Viņas bildējušās pie koka nama bērnības pilsētā, kura jumta dzegās senas naglas ļaujot dzīt tikai īpašajiem pilsētas viesiem. Tagad par vienu naglu baļķī ir vairāk. Foto no Zintas Gmizo personiskā arhīva