Kad un kā pie tevis atnāca ideja šeit, faktiski pašā Burtnieka krastā, sākt biznesu?
Es taču pats esmu burtniecietis, tepat dzimis un audzis, pie ezera ņēmies! Jau no puikas gadiem te peldējis un laivojis. Tas ezers man kā maģija, kā tāds magnēts visu laiku jau kopš puišeļa gadiem pie sevis vilcis… Cik sevi atceros, man vienmēr bijusi vēlme par ezeru kaut ko štukot – kādus plostus vai vēl kaut ko. Toreiz jau vindsērfings vēl tikai sākās, es ar skaudību skatījos uz tiem onkuļiem, kuri uz saviem dēļiem pa Burtnieku brauc, paslīd pa viļņiem garām pludmalei, kur mēs, puikas, peldējāmies. Domāju – kaut es šitā, kad izaugtu liels, kādreiz varētu! Burtniekā jau toreiz Gunārs Zariņš rīkoja ļoti nopietnus vindsērfinga mačus, viņš vēl tagad savam priekam ezerā sērfo… Tā no 2011. gada mēs te darbojamies. Sākām kā laivu bāze – uzrakstījām projektu, tur mans brālis Armīns ļoti palīdzēja, dabūjām Eiropas finansējumu, iegādājāmies 15 laivas.
Ko tu darīji līdz tam?
Esmu beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju, esmu fizkultūras skolotājs ar visiem papīriem, kā vajag (smejas)! Kādu laiku biju saistīts ar krogu biznesu, strādāju krogā Pie brāļa Vangažos, taču vienubrīd sapratu, ka tas īsti nav mans… Tā nu šobrīd esmu atgriezies pie saknēm un nemaz par to neesmu bēdīgs.
Kā pa šiem gadiem biedrībai Vidzemes laivas viss attīstījies – varbūt iedod kādus skaitļus?
Sākām ar 15 laivām, tā arī kādus pirmos piecus gadus ar šo nomu strādājām. Mūsu pellas ir tepat Latvijā uzņēmumā Dole Marine Salaspilī Doles salā taisītas. Vairāk klāt neesam pirkuši, jo principā ar šādu daudzumu pietiek. Pa šiem gadiem cilvēkiem mainījušās prioritātes, nopietnākie copmaņi iegādājušies savas laivas. Cilvēks vispirms pabraukā ar nomas laivu, tad saprot, ka šī lieta viņu interesē, un tad sāk pats tajā visā investēt. Protams, ne katram ir iespēja – ja tu dzīvo dzīvoklī, kur tu to laivu turēsi?
PIE BURTNIEKA JOPROJĀM. Arnis Seņkāns savos 44 gados turpina pie ezera attīstīt lietas, kas viņu, Burtnieku puiku, interesējušas jau kopš bērnības.