Šoreiz tiešām uzsvaru liekot uz vārdu dzejnieks, jo 2018. gada nogalē viņam iznācis dzejoļu krājums «Vietējais». Kopā ar Aivaru ciemojās fotogrāfe Ārija Romanovska. Viņas fotografētās Latvijas dabas ainavas bagātina krājuma kopējo noskaņu.
Iesākot sarunu, neliels ieskats dzejnieka bērnībā, skolas gados un pirmajos soļos dzejas mākslā. Jā, dzejot Aivars sācis jau skolas gados, no klases biedriem iemantojot iesauku Dzejnieks. 1957. gadā tapis pirmais rakstiņš laikrakstam «Liesma» – un tā vairāk nekā 60 gadus. Kā smejoties piebilda pats dzejnieks, – ja visas šajos garajos gados tapušās publikācijas sakopotu, iznāktu tikpat sējumu kā A. Upīša kopotajiem rakstiem. Viss darba mūžs pavadīts «Liesmā». Bijis gan korespondents, gan nodaļas vadītājs un valsts atmodas laikā – avīzes redaktors. 2018. gadā aktīvā darba gaitas beidzis, tomēr no redakcijas pavisam vēl nešķiroties – reizi mēnesī tiek gatavota dabas sadaļa un dzejas lapa.
Un paralēli «dzīves prozai» arī dzeja, publicēta šur tur periodikā, bet lielākā daļa krājusies pierakstu kladītēs. 2018. gadā, sagaidot apaļo jubileju, iznāk krājums «Vietējais». Izdot dzejas grāmatu autors ilgi pierunāts, jo, kā pats saka: «Dzeja ir aplamība. Pasaule, kurā var parunāties pats ar sevi…» Un, protams, nav viegli ikvienam atklāt savu iekšējo pasaules redzējumu un dziļākās jūtas, bet, publicējot dzeju, no tā nevar izvairīties. Ir gan arī savi ieguvumi, jo tā var atrast domubiedrus un dvēseles radiniekus, kā atklājās pasākuma laikā, kad Austras kundze no galvas norunāja Aivara dzejoli «Aleja» un viņai pievienojās citi, runājot dzejnieka rakstīto un sev tik tuvo dzejoļu rindas. Aivara dzejoļi neatstāj vienaldzīgu nevienu lasītāju, jo, lai gan viegli uztverami, tie izraisa līdzpārdzīvojumu, liek aizdomāties par vispārcilvēciskām vērtībām un dzīves jēgu. Varbūt tieši tāpēc arī mūziķi, piemēram, Liene Šomase un grupa «Zeļļi», savām dziesmām izvēlējušies tekstus no Aivara dzejoļiem.
Ne jau vienmēr dzīvē viss bijis viegli, bet mīlestība uz dabu, savu zemi un vietējiem ļaudīm devusi tādu gaišumu dvēselē un labsirdību. Pasākuma izskaņā autors katram apmeklētājam dāvināja savu grāmatu ar pašrocīgi ierakstītu individuālu veltījumu un atvadoties teica, ka tik gaidīts kā Mazsalacā, tiekoties ar lasītājiem, vēl nekur nav juties.
Visu apmeklētāju vārdā paldies ciemiņiem par jauko pēcpusdienu un, citējot dzejnieku, tas mums šķita kā: «Brīnums, kas pa reizei atrasts ikdienības prozā…»
DĀVANĀ dzejoļu krājums katram pasākuma apmeklētājam un Aivara Ustupa autogrāfs ar visa laba vēlējumiem. Ārijas Romanovskas foto