Pirmo nakti tikām ievietoti sādžas vidū koka baznīcā, kas apstādīta skaistiem ciedriem.
Otrā rītā ieradās kolhoza priekšsēdētājs. Uzzinājām, ka turpmāko mūžu visi būsim kolhoznieki, bet ziemā strādāsim taigā. Priekšsēdētājs apjautājās pēc dravnieka. Atsaucās mamma. Un galdnieks? Pieteicās «Džindžu» saimnieks Kārlis Ozoliņš. Mūsu mājās mamma bez kādām zināšanām bija pieskatījusi kādas 3 – 4 bišu saimes. Tad nu kolhoza priekšsēdētājs izvēlētos speciālistus – dravnieci un galdnieku – iesēdināja ratos un aizveda uz bišu māju trīs kilometrus no sādžas, kur dravā bija trīs stropi un mazā izbuškā divas telpas. Lielākajā rudeņos sanesa stropus. Ja aukstums nokritās zem -50 grādiem, mazākajā telpā iekurināja krāsniņu.
Bija kaudze vecu salauztu stropu, čupa koka rāmīšu ar un bez šūnām, dūmeklis un sejas maska – sietiņš. Priekštelpā mitinājās dravas apsargs vecais Bargins ar koka klabatām, lai būtu ko klabināt, ja atnāks lāči. Tie tika gaidīti, bet tajos astoņos gados nekad neatnāca. Mamma mežmalā sameklēja sausus praulus dūmiem, Kārlis pārkrāmēja pamestos stropus un no trim sameistaroja vienu.
Priekšsēdētājs veco Barginu norīkoja notīrīt vaska un propolisa paliekas no rāmīšiem un mammai apsolīja jaunas mākslīgā vaska loksnes. Bites lidoja uz taigu un ziedošajiem kārkliem. Viņām te bija paradīze, taiga ar redzētām un neredzētām puķēm tūkstošiem hektāru visapkārt. Ziedēja ievas, daudz kuplākas un krāšņākas nekā Latvijā.
Kad parādījās pirmie spieti, dravniece tos ielaida Ozoliņa sagatavotajos stropos. Mammai darbs patika, tas nebija grūts.
Mēs ar māsu Intu (8) nesām no meža malkas pauniņas, pie viena kopā ar zinošiem krievu bērniem izložņājām un pārmeklējām krūmus, kur varēja būt medņu un pīļu ligzdas. Olas tika izņemtas bez žēlastības. Dažu vakaru pārnesām pat līdz divdesmit olām un varējām padalīties ar istabas biedriem – vienpadsmit cilvēkiem piecās ģimenēs.
PAVADZĪME. 1953. gada 31. jūlijā no dravas uz noliktavu piegādāti 428 kilogrami medus.