Latvijas simtgadē Ramona, Aivis, Ričs un mazais Jānis Pēteris pirmoreiz kāpuši pāri «Ievlīču» slieksnim. Ne tikai Ramonai pašai, bet arī lielajiem dēliem bijusi sajūta, ka viņu ģimenei vajag īstu lauku māju un lauku dzīvi.
«Esmu dzimusi un augusi Mazsalacā. Vecāki joprojām tur dzīvo dzīvoklī, bet man vairāku gadu garumā bija sapnis par lauku mājām. Es kādus deviņus gadus skatījos sludinājumus, bet, kad ieraudzīju šo māju, šo vietu un braucu skatīt, jau zināju – nevis apskatīšu, bet mēs te noteikti dzīvosim,» pērnajā rudenī piedzīvoto atcerējās Ramona, jo ar bērniem senajās lauku mājās ievākušies dzīvot pašā ziemas spelgonī.
«Bet māja bija tik silta. Šīs sienas, logi – viss ir tik pamatīgs. Jā, tieši to man gribējās. Nevis kaut ko būvēt no jauna, jaukt, bet saglabāt. Tagad sapņoju, ka vecajā stiklotajā verandā man reiz būs apaļš galds, klāts arī balts galdauts un no rītiem tur dzeršu tēju. Vēl domāju, kā seno klētiņu sapucēšu,» iecerēs dalījās Ramona, priecājoties, ka Ulmaņlaikā celtā, reiz Veides dzimtai piederošā māja ir tik braša. Ramonas pašas attālas saknes savukārt meklējamas cita zināma novadnieka dzimtā.
«Valters Hirte bija tēva onkulis, tāla radniecība, bet pa šīs dzimtas līniju esam. Arī tēvam mājās bija Hirtes velni,» smējās Ramona, sakot, ka viņai Valtera Hirtes radošuma koktēlniecībā pietrūkst, bet viņai ļoti patīk floristika un radoši padarīt lauku darbus.
DZĪVOŠANA LAUKOS bija mans sapnis vairāku gadu garumā, saka Ramona Lūse. «Ievlīči» celti Ulmaņlaikā, tad stādīti arī dzīvības koki. Skaisti kā uz pastkartes. Ramona un Jānis Pēteris šo vidi bauda strādājot, apkārtni sakopjot, dzīvojot rimti un priekpilni. Jāņa Līgata foto