Aicinot klātesošos ar klusuma brīdi godināt komunistiskā genocīda upuru piemiņu, Valmieras domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums atzīmēja: «Šodien mēs pieminam upurus, atdodam viņiem un viņu ģimenēm godu un pateicamies par spēku un mīlestību, par cieņu pret savu tēvu zemi.»
Pasākuma turpinājumā runāja Valmieras politiski represēto biedrības ilggadējā priekšsēdētāja Daina Krēpause, atceroties, kā todien kusa sniegs, bija salidojuši strazdi un to lielo kontrastu dabā ar tumsu, melnumu un sāpēm vagonā un kā, saulē lecot, sastāvs sācis savu ceļu pretī nezināmajam: «Smags bija tas ceļš, bet vēl smagāk bija, kad nonācām galapunktā, jo tādu nabadzību ir grūti izdomāt, bet tomēr, neskatoties uz to, latvieši palika nesalaužami un ļoti, ļoti izdalījās ar to, ka bija strādīgi un to, ko darīja, paveica korekti un kārtīgi – jaunie latviešu puikas samācījās par traktoristiem un sāka kārtīgi apstrādāt zemi, vietējie mācījās no latviešiem, kā kopt savus lopus, un tad, kad braucām prom, aiz sevis atstājām skaistu un ziedošu zemi. Pēc mūsu gotiņām bija ārkārtīgi liels pieprasījums, un, kas tās govis paņēma un pēc savas metodes veda pie aukstiem āliņģiem dzirdināt, kad govis palika asām mugurām un švakas, teica: nu tie latvieši, nu tās raganas – pašas aizbrauca un pienu paņēma līdzi.»
GULST SĀPJU ZIEDI piemiņas akmens pakājē. Ārijas Romanovskas foto