Satikās čakli novada cilvēki, viņu rokas un domas vienojās darbā, lai bērzi sakņojas ne tikai zemē, bet arī sirdīs, lai arī vēl pēc 100 gadiem var Jāņu vainagus vīt.
Kā pasākumā uzsvēra Rūjienas kultūras nama vadītāja Ilze Leska, mums bērzs vispirms saistās ar domu gaišumu, ar veselības stiprināšanu un arī ar koka sīkstumu. Tādēļ, domājot par koku stādīšanu, tika ierosināts, ka bērzus stādīs tie, kas savā dzīvē gājuši cauri daudziem smagiem pārbaudījumiem – izsūtīšanai trimdā. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā arī bērni, tika izvesti uz tālo Sibīriju. Daļai no viņiem izdevās tur ne tikai izdzīvot, bet arī atgriezties Dzimtenē un uzsākt dzīvi no jauna. Pieminot šo cilvēku sīkstumu, izturību, nākamajām paaudzēm nu Ipiķos šalks baltie bērzi.
Ne visi vēlas runāt par Sibīrijā piedzīvoto. Dažam atmiņas saglabājušas tikai to jauko, ko bērns redz gan sniega kupenā, gan bērza tāsī. Var tikai apbrīnot latviešu spītu, prasmi izdzīvot, darba mīlestību, strādājot svešā vietā, gādājot par ģimeni, skolojot bērnus un tomēr saglabājot latvisko garu. Citi savukārt šo periodu savā dzīvē atceras kā šausmīgu murgu, kas sapņos rādās joprojām.
Tāpēc – lai šalc stādītie bērzi, kas gadiem ilgi atgādinās par latviešu likteni.
VISU REPRESĒTO PIEMIŅAI. Bērzu iestādīja Juris Timermanis (no kreisās) – represēto biedrības priekšsēdētājs, kā arī Vilma un Edvīns Veseri – represētie no Jeru pagasta. Ulda Rusmaņa foto