Latvijā jau darbojās vairāki desmiti sociālās uzņēmējdarbības veicēju, gan kā komersanti, gan kā nevalstiskās organizācijas. Tāpat darbojās tādas sadarbības platformas kā Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija, kā arī tika uzsākta Eiropas Sociālā fonda projekta «Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai» īstenošana, lai paplašinātu atbalstu tieši sociālajiem uzņēmumiem.
Vai likums sanāca ideāls? Droši vien ne. Tomēr Sociālā uzņēmuma likums skaidri definē spēles noteikumus. Ja ne uz visu laiku, tad vismaz tuvākajiem gadiem, kuru laikā jāļauj likuma normām iestrādāties, pēc kāda laika jāveic izvērtējums un jānonāk līdz nepieciešamajiem pilnveidojumiem. Likuma mērķis ir veicināt sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu un sekmēt sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātību, radot sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi.
Par sociālajiem uzņēmumiem var reģistrēties tikai sabiedrības ar ierobežotu atbildību, tātad komersanti, nevis biedrības vai nodibinājumi. Tāpat likums nosaka, ka sociālajam uzņēmumam jāveic labvēlīgu sociālo ietekmi radoša saimnieciska darbība, jānodarbina algoti darbinieki, statūtiem jāatbilst likuma mērķim, peļņa jāiegulda statūtos noteikto mērķu sasniegšanai. Izveidotais juridiskais ietvars nosaka ne tikai sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas kārtību, atbalsta instrumentus, sociālā uzņēmuma pienākumus un tiesības, bet arī paver iespējas risināt ikvienam no mums interesējošus un svarīgus jautājumus. Tostarp – uzsākt sabiedrībai nozīmīgus projektus. Citviet pasaulē pārbaudītā prakse ar Sociālā uzņēmuma likumu ienāca arī Latvijā. Ienāca ar cerību, ka sociālā uzņēmējdarbība ļaus risināt sociālās problēmas ar biznesa instrumentiem, tas ir, sociālais uzņēmums ražos preces vai sniegs pakalpojumus kā tradicionālajā uzņēmējdarbībā, tikai ar mērķi risināt sociālo problēmu, nevis ar mērķi gūt finansiālu labumu uzņēmuma īpašniekiem.
Un tagad par skaitļiem. Kopš Sociālā uzņēmuma likuma stāšanās spēkā gada laikā sociālā uzņēmuma statuss ir piešķirts 49 uzņēmumiem. Iespējams, varēja būt vairāk, bet nevar arī teikt, ka tas ir maz. Interese no potenciālajiem sociālajiem uzņēmējiem ir samērā liela, un tendences liecina, ka tuvākajos trīs četros gados sociālo uzņēmumu skaits varētu sasniegt pat 200. Šā brīža tiesiskais regulējums ir labs pamats turpmākai šīs jomas attīstībai. Likums nosaka, ka potenciālo sociālo uzņēmumu pieteikumi tiek izskatīti Sociālo uzņēmumu komisijā. Pozitīvi ir tas, ka komisijā sadarbojas kā valsts institūciju, tā arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Tajā tad arī, kopīgi diskutējot, tiek lemts, kam dot zaļo gaismu un kam varbūt vēl nav pienācis īstais brīdis.
Kas ir pirmie oficiālie sociālie uzņēmēji, kuri izturējuši kritēriju pārbaudi un plāno ar biznesa metodēm īstenot sociālos mērķus un veikt sabiedrībai sociāli nozīmīgus darbus? Vispopulārākā ir darba integrācijas joma, jo 41 procents uzņēmumu jau darbojas vai plāno darboties tieši šajā sfērā. Ar darba integrācijas sociālajiem uzņēmumiem saprotam tādus uzņēmumus, kuri dod iespēju strādāt, nopelnīt iztiku, iekļauties darba tirgū un sabiedrībā cilvēkiem no sociālās atstumtības riska grupām – cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bezdarbniekiem, bijušajiem ieslodzītajiem, trūcīgajām personām un citiem. Neapšaubāmi, darba integrācija dod vistiešāko sociālo ietekmi un mēs varam redzēt tūlītējus rezultātus – cilvēki ir nodarbināti, viņiem tiek izmaksāts atalgojums, viņi bauda sociālās garantijas, socializējas un iziet sabiedrībā. Tāpēc sociālie uzņēmumi, kas iet darba integrācijas virzienā, vienlaikus veic arī ļoti būtisku sabiedrības iekļaušanas funkciju.
Otrā populārākā joma ir izglītība ar 19 procentu īpatsvaru, tālāk seko dažādu sociālo pakalpojumu sniegšana – 10 procenti. Savukārt ar iekļaujošu pilsonisko sabiedrības un kultūras daudzveidību, veselības veicināšanu un sportu, vides un dzīvnieku aizsardzību nodarbojas astoņi procenti uzņēmumu katrā no sfērām, bet ar atbalsta sniegšanu trūcīgajiem un mazaizsargātajiem darbojas seši procenti uzņēmēju.
Sociālā uzņēmuma likums nosaka vairākus praktiskus atbalsta instrumentus. Piemēram, pašvaldību tiesības piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, publiskas personas tiesības nodot tai piederošo mantu bezatlīdzības lietošanā, piesaistīt brīvprātīgā darba veicējus utt. Jāatzīst, ka pagaidām šie atbalsta mehānismi vēl nav kļuvuši populāri un sociālie uzņēmēji ne vienmēr tos saņem.
Tomēr viens atbalsta instruments gan šajā laikā ir kļuvis populārs un pieprasīts. Tas ir finanšu institūcijā ALTUM pieejamais grantu atbalsts līdz 200 tūkstošiem eiro. Tiklīdz ir labvēlīgs Sociālo uzņēmumu komisijas atzinums un sociālā uzņēmuma statuss ir saņemts, uz to ir iespējams pretendēt. Šobrīd ALTUM ar sociālajiem uzņēmumiem ir noslēgti astoņi līgumi par vidējo summu 50 tūkstoši eiro. Kā jau biznesā, arī sociālajā biznesā ir jāsagatavo dzīvotspējīgs biznesa plāns, lai labajiem nodomiem un mērķiem būtu ne tikai īslaicīgs uzplaiksnījums, bet arī ilgtspēja. Vienlaikus gan jāatzīst – lai arī šis ir bizness ar «sociālo seju», tomēr ne katrs uzņēmējs var automātiski kļūt par sociālo uzņēmēju. Tāpat kā ne visi, kas darbojas sociālajā sfērā vai nodarbojas ar labdarību, var būt uzņēmēji. Pirms iesaistīties šajā jomā, katram pašam kritiski jāizvērtē iespējas, jāattīsta skaidrs redzējums par pašu biznesa ideju un sociālo problēmu, kura tiks risināta ar biznesa metodēm.
Un vēl. Neviens potenciālais sociālais uzņēmējs nevar zināt pilnīgi visu par šo tēmu. Tāpēc aicinām izmantot tās iespējas, ko sniedz likums, kā arī konsultēties pie speciālistiem, apmeklēt pieejamās mācības un arī iedvesmoties no sociālajiem uzņēmējiem. Viņi jau var pastāstīt gan par veiksmīgo pieredzi, gan arī par grūtībām, kas norūda ceļā uz sociālo mērķu sasniegšanu.
VAI LIKUMS SANĀCA IDEĀLS? Droši vien ne. Tomēr Sociālā uzņēmuma likums skaidri definē spēles noteikumus, – tā LM Darba tirgus politikas departamenta direktors, Sociālo uzņēmumu komisijas priekšsēdētājs Imants Lipskis. Publicitātes foto