Staicelē tikos ar Alojas novada tūrisma informācijas centra (tas fiziski atrodas tieši Staicelē) vadītāju INESI TIMERMANI, Staiceles lībiešu muzeja «Pivālind» vadītāju INDRU JAUNZEMI un aktīvu šīs pilsētas sabiedriskās dzīves veidotāju EINĀRU BĒRZIŅU. Labākus stāstniekus un gidus nevarēju vēlēties.
Pilsētas pirmsākumi
«Senatnē šī vieta atradusies lībiešu apdzīvotās Metsepoles teritorijā, bijusi purvaina, mežaina, bez iedzīvotājiem,» stāsta Indra Jaunzeme. «Vēlāk šeit parādījušās divas muižas – Rozēnu un Vīķu. No šīm muižām laika gaitā atdalījušās pusmuižas, viena no tām bija arī Staicele. Ap māju Staicele 1897. gadā sāka rakt un zāģēt – tika būvēta Staiceles papīrfabrika. Šeit šādai fabrikai bija pateicīga vieta – upes līkumā: ūdens bija vajadzīgs ražošanai, visapkārt bija arī meži – papīru ražoja no koka, purvi – fabriku kurināja ar kūdru. Kad fabriku uzcēla, tika meklēti strādnieki, sāka ar 100 strādājošajiem, tos piepulcinot no tuvējās apkārtnes. Sākumā ražoja jumta papi, pēc tam dažādus papīrus. Auga nepieciešamība pēc vēl vairāk darbiniekiem, tie atnāca jau no tālākas apkārtnes – no Limbažiem, Pāles, Alojas, Valmieras, Latgales, Kurzemes, Igaunijas, Lietuvas, pat no Krievijas. 1928. gadā fabrikā strādāja 700 cilvēki – 300 rūpnīcā, 400 purvos un mežos, kur gādāja izejmateriālus.»
Papīrfabrika uzbūvē pilsētu
«No 1921. līdz 1923. gadam strādniekiem uzcēla trīs pilnīgi vienādas dzīvojamās mājas/viesnīcas. Katrā mājā 16 dzīvokļi, virtuvīte, istabiņa – ūdens un tualete ārā, arī vēl šobaltdien,» turpina Indra. «1924. gadā amatniekiem šeit piešķīra zemi, jo fabrikai vajadzēja kalējus, namdarus, galdniekus, tirgotājus – cilvēkiem bija liela nepieciešamība pēc dažādiem pakalpojumiem. Sanāca dažādi speciālisti no apkārtnes, cēla mājas un lēnām attīstīja šo apdzīvoto vietu. Viss tika veidots ap Lielo ielu, kurai vārds dots 30. gados.
STAICELES pieklususī sirds – Staiceles papīrfabrika šodien. Eināra Bērziņa foto