Jubilāram nevar būt lielāka prieka, ja svētkos viņu atceras. Valmieru atcerējās cilvēku tūkstoši, un tas neatstāj vienaldzīgu. Pie gaviļnieces, kas piedzimusi viduslaikos, bet jauna jūtas joprojām, ciemos nāca savējie – ģimenes, kuras jau ceturtajā, piektajā paaudzē sauc sevi par valmieriešiem. Sirmas kundzes un kungi kopā ar mazmazbērniem ratiņos. Valmieru sveica tuvāki un tālāki kaimiņi, attāli viesi. Ļaužu gaviļnieces sarūpētajos notikumos netrūka. Valmieru atcerējās un arī apdāvināja, jo kā gan citādi nosaukt tos dažādos pasākumus, kas sakrita ar pilsētas dzimšanas dienas svinēšanu.
Valmiera svētku laikā tika pie jaunas grāmatas «Baznīcas gailis ir valmierietis», kurā tik daudz labu domu, atmiņu un vēlējumu dzimtajai pilsētai. Pie grāmatas, kuru izlasot, ne tikai savējiem, bet arī attālākajiem, svešajiem, top skaidrs, kāpēc valmierieši mēdz sevi saukt par lokālpatriotiem un piederību Valmierai apliecina ar daudziem labiem darbiem, domām un sajūtām.
Daudzi cilvēki gaviļnieci iepriecināja ar savu radošo veikumu. Dziesmas, dejas, runas uz vairākām skatuvēm, ražotāju un amatnieku darinājumu upe Tērbatas ielā, un jauniešu veikums Raiņa ielā.
Valmierieši koši sevi parādīja svētku gājienā, un Valmiera saņēma dāvanas no māksliniekiem, kuru balsis un instrumenti skanēja pilsētas ielās un parkos, tika atklātas izstādes. Greznākā noteikti Valmieras muzejā; šī karaliskā izstāde tur joprojām skatāma, jo Edīte Pauls-Vīgnere izrāda smalki veidotos kroņus. Esot 80, var droši doties izstādi «Koronetes» aplūkot.
Laika apstākļi svētkos bija brīnišķīgi. Karsts, jā, bet ģimenes atpūtās. Ja mazliet par racionālo, tad – pilsētas sabiedriskajā transportā brauca salīdzinoši daudz māmiņu ar bērnu ratiņiem, ikdienā noteikti to dara mazāk. Cilvēki jutās brīvi, jo sabiedriskais transports vismaz sestdien bija bez maksas. Arī Sv. Sīmaņa baznīcas tornī piektdien varēja uzkāpt nemaksājot. Šo iespēju daudzi izmantoja un gaviļnieci skatīja no putna lidojuma. Uz kino bērni steidza pa lēto un par puscenu brauca ar Gaujas tramvaju.
Bērniem ļoti patika speciālo dienestu aktivitātes. Apskatīt un aptaustīt dzīvus policistus un ugunsdzēsējus glābējus vienmēr raisa interesi, tāpat uzreiz dzirdīgākas kļūst ausis par viņu teikto. Muzikāls baudījums bija koncerti pilsētas centrā un Sv. Sīmaņa baznīcā, Vecpuišu parkā spēlēja orķestri un ļaudis laiskojās zālienos, pusi dienas tos klausoties.
Salūts, jā, arī tas, un leģendāri mūziķi uz Hanzas skatuves un leģendāras latviešu filmas uz brīvdabas kino ekrāna Gaujmalā. kaut desmito reizi, bet kopā noskatīties «Tās dullās Paulīnes dēļ» jau ir kaut kas.
Valmiera iet pretim savam 737. gadam, un dzīve pilsētā kūsā. Nākamās nedēļas nogalē ne mazāk ielās, laukumos un parkos būs ļaužu, jo pilsētā cits kultūras dzīves notikums – Valmieras vasaras teātra festivāls.
SVĒTKU GĀJIENS ir iespēja katram darba kolektīvam pastāstīt par savējiem, par sevi atgādināt un apliecināt arī savu cieņu pilsētai, paust pateicību Valmierai. Alekseja Koziņeca foto