Rencēnu pagasta kultūras nama vadītāja Ilona Kalniņa un skolas novadpētniecības muzeja pedagoģe Inese Birzkope 30 interesentiem sagatavoja astoņu stundu ekskursiju pa Rencēnu pagasta bijušo muižu vietām.
Gan nomātajā autobusā, gan personīgajās automašīnās ceļotāji no pusotra līdz 80 gadu vecumam veica maršrutu 50 km garumā. Izturēja visi! Interesenti bija ieradušies ne tikai no Rencēniem, bet arī no Rīgas un Valmieras. Lai sagatavotu braucienu, sarunai tika uzaicināti to vietu iedzīvotāji, kur iegriezīsimies. Atsaucās gandrīz visi, kuri labprāt pastāstīja un izvadāja pa senajām mazo muižiņu vietām.
Sākām ar Dukuru muižu, kas atrodas netālu no Rencēnu centra, uzzinot, ka to nomājis mecenāta, ārsta Georga Apiņa tēvs, tur dzimis arī pats dakteris. Muižiņā vēlāk bijusi slimnīca, ko vadījis rentgenologs, izcilais Baltijas paleopatologs, arī rakstnieks Vilis Derums (Zemgars). Netrūkst arī teiku par šīs muižas Naudas egli.
Baložu muiža ceļotājus sagaidīja ar bijušo dzirnavu ēku, jo palikušās drupas neizdevās saskatīt. Māju komplekss arī daudz ko zaudējis no bijušās godības. Mūrkrogs, kas piederējis muižai, vēl elpo ar atmiņām, ka te tās nomnieka ģimenē dzimis žurnālists, rakstnieks, skolotājs Antons Benjamiņš un dažus gadus bērnībā dzīvojis vēlākais Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Reinholds Zariņš. Viņa tēvs noorganizējis sērkociņu ražošanu ar uzlīmi – vista un cālis, jo darbošanās notikusi «Cāļu» mājās. Majestātiski ar saviem apveidiem mūs sagaidīja Ābeļu dižakmens. Par bijušās Ābeļu pusmuižas vēsturi atgādināja Guntis un Ilze Lāči – tagadējie iedzīvotāji.
Jaunā muiža kā Rencēnmuižas lopu muiža arī var vietu atgādināt tikai aptuveni. Tepat arī ceļotājus sagaidīja lielākā muiža – Rencēnmuiža ar savu polisko, zviedrisko, vācisko un latvisko pagātni caur dubulto ozolu alejām, dīķu kaskādi, kādreiz bijušajām 45 ēkām, ar grafiti ģerboni galvenās ēkas fasādē. Par kādreiz vareno baronu rocību vien uzzinām no muzeja vadītājas stāstījuma, paši izstaigājot laika zobam un cilvēku rīcības rezultātu atstātajam sajaukumam. Nospriedām, ka te vajadzīgi miljoni, lai tagadējā muižas īpašnieka iesāktajam pārveides darbam rastos atdeve un skatam pievilcīga ainava.
Pa ceļam ielūkojāmies Vāģu muižas palikušajās ēku drupās un akmens sienās. Sirsnīgi ceļotājus sagaidīja Gaidu mājas tagadējie saimnieki – Agita un Pēteris Tabūni. Viņi izpētījuši vietas senvēsturi un azartiski izrādīja norakto Čigānkalnu, kur slēpušies un nevienlīdzīgā cīņā bojā gāja nacionālie partizāni, kur 9.- 11.gs. atradušies Gaidu senkapi (šīs vietas atpazīstamībai ģimene uzstādījusi piemiņas akmens zīmi ar gravējumu), kur zviedru kapi, kur dīvainais Menhīra akmens un citi neparasti koki un veidojumi, jo te atradusies svētvieta. Viesmīlīgie saimnieki ceļotājus pacienāja ar pašu gaumē vārītu zupu un divu krāsu aveņu ogām.
Sauļu muižā uzzinājām, ka seno koku paēnā atdusas barons G. Laudons ar sievu. Lizdēnos aplūkojām milzīgo liepas dižkoku, atcerējāmies pasaules ievērojamo ornitologu, Lizdēnu muižas īpašnieku Haraldu Laudonu un skolotāju, tulkotāju, grāvraci Jēkabu Māsēnu, kā arī ieraudzījām Latvijas garāko lazdu aleju. Pa varena izmēra lapegļu ieskauto ceļu turpinājām ekskursiju.
Noslēgumā viesojāmies senajā Ciores muižā, kas tagad saucas «Vecsvennes», kur savus metāla kalumus veido Jurģis un Māris Sīmansoni, akmens sveces lej Ieva Sīmansone. Aiva Sīmansone izrādīja saglabāto seno muižas karti un bija sagatavojusi stāstījumu, izsekojot apkārtnes pārveidei. Kopā ar viņu izstaigājām interesanto vietu, kuras interjerā iekļaujas Jurģa un Māra veidotie akmens tēli un no 800 zirgu pakaviem veidotā gaismas lode.
Priekšstats par senajām muižām, kas bijušas līdzīgas zemnieku mājām, bet nedaudz garākas, un pusmuižām radās katram ekskursijas dalībniekam, kā arī par cilvēkiem, personībām, vietām, objektiem.
SENAJĀ MUIŽAS KARTĒ varēja uzskatāmi redzēt kā mainījusies apkārtne un palikuši vien pagātnes atspulgi. Aiva Sīmansone (no kreisās) stāsta par seno Ciores muižu. Ilonas Kalniņas foto