Ar Latviju sirdī
Dr. SILVANA KREIJERE (Silvana Kreyer). Šķiet, Valmierā, novados maz ir cilvēku, kas viņu nepazīst vai nezina šo šarmanto dāmu. Jo 25 vēsturiskā Valmieras rajona sadraudzības gados ar Gīterslo apriņķi Vācijā Silvana Kreijere tikusies ar tik daudziem mūspuses ļaudīm gan izstāžu zālēs un koncertos, gan oficiālos pasākumos tulkojot vācu puses ļaužu uzstāšanās.
Tomēr nenovērtējams ir Silvanas paveiktais kultūras un mākslas saišu stiprināšanā starp abiem reģioniem. Viņas ieguldījumu nevar nepamanīt — S. Kreijeri 2012. gadā, atzīmējot sadarbības 20 gadus, Valmieras Zonta klubs nosauca par Gada sievieti, bet Valmieras pašvaldība 2014. gadā piešķīra savu apbalvojumu «Goda valmierietis». Kādā sarunā Silvana — šķiet, tieši šī cieņpilnā uzruna tik ļoti viņai piestāv un ir īsti vietā, jo tajā iekodēta kā abpusēja atvērtība, tā uzticēšanās un cilvēciski sirsnīga sapratne, — pastāstīja: vēl pat neesot bijis parakstīts Gīterslo apriņķa un Valmieras rajona oficiāls sadraudzības līgums, bet, izlasot Gīterslo avīzē aicinājumu atsaukties cilvēkus, kuri varētu iesaistīties sadarbībā, viņai momentā bijis skaidrs, ka neapzināti visu laiku to gaidījusi, jo viņa runā latviski, grib un var būt noderīga, un šaubu nav bijis: jāiet palīgā.Pats par sevi saprotams, septembrī, kad Valmierā un novados atzīmējām sadarbības 25 gadus, Silvana nevarēja nebūt šeit.Kāds bija sākums?Ja atceraties, vienmēr esmu stāstījusi, ka esmu uzaugusi latviešu vidē. Esmu 1945. gada bēgļu bērns, tā ka Latvija man būtībā ir šūpulī ielikta, un tālumā arī mēs, jaunieši, tāpat kā mūsu vecāki gaidījām un cerējām, ka Latvija reiz būs neatkarīga valsts. Jā, īstas ticības nebija, bet — mēs to gaidījām. Jo trimdas latvieši, kas dzīvoja Vācijā, īstenībā dzīvojām divās sabiedrībās — latviešu un vācu. Protams, nezinājām jau, kāda Latvija vispār ir, kā izskatās, jo neviens no jaunajiem cilvēkiem nebijām te dzimuši vai dzīvojuši. Bet, kad 1991. gadā pirmoreiz kopā ar tēvu atbraucu uz Latviju un viņš mani iepazīstināja ar radiem, man bija pilnīgi skaidrs — man ir jāatgriežas vēl un vēl! Priecājos arī, ka tēvs, cēsnieks, vēl paspēja ieraudzīt Latviju, jo pēc divām šeit pavadītām nedēļām viņš nomira. Mana mamma ir rīdziniece. Tajā gadā apmeklējām tik daudz mākslas galeriju, izstāžu, un bija skaidrs — man ir jāparāda, jāaizved Latvijas māksla arī ārpus Latvijas. Tāpēc esmu rīkojusies arī neatkarīgi no abu reģionu partnerības. Un Vācijā ir bijušas Alekseja Naumova, Birutas Delles, Andra Vārpas un citu Latvijā labi pazīstamu mākslinieku izstādes. Māksla būtībā izsekoja mani.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv