Valmierietis

Todien puteņoja. Pirmais putenis šajā ziemā, kad sauli nomaina mākonis melns un viss pēkšņi sākas. Pati Evita bija vēl pa sauli atsteigusies no Rīgas, jo zināja, ka todien viņai jāpaspēj uz izrādes pieņemšanu.

Pirms daudziem gadiem ... tā sākas pasakas un dzimtu stāsti. Mūsējais būs no Mārsnēnu puses, kur Daces vectēvs savulaik, pagājušā gadsimta sākumā,  licis pamatus savai saimniecībai, zinot, ka dzimtai būs turpinājums.

Šajā laikā Ervins Volfeils daudz gleznoja Cesvaines pils kopskatus, interjeru un arhitektoniskās detaļas, arī pils kompleksa ēkas.

Patlaban viens no interesantākajiem ielu rekonstrukcijas projektiem Valmierā tiek realizēts pie pilsētas tirgus, kur līdz līdz šim pirmā (braucot virzienā no Valmieras centra) iebrauktuve tirgū ar labo pagriezienu un Tērbatas ielas – Strauta iela pārtop pilnībā no jauna.

Līdz ar Napoleona karu (1796 - 1815) noslēgumu un dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē (1817) 19. gadsimta sākumā sākās strauja Valmieras ekonomiskā attīstība, kuras laikā strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Pieaugot cilvēku/ nodokļu maksātāju skaitam, iesākās arī pilsētas attīstība modernajos laikos. 

Klases vakaru koncerti

Mūzikas skolas koncerti parasti notika divas reizes mācību gadā Komercskolas (tagad 5. ģimnāzija) zālē, Valmieras drāmas teātra lielajā zālē vai arī bijušajā Cimzes 1. ģimnāzijā.

Iespējams, viņš savos tikai 35 gados jau paguvis Valmierā tik daudz būtiska paveikt, ka varētu jau ekskursiju vadīt pa vietām, kur lielas un mazākas ielas mūsu pilsētā no jauna būvējis un remontējis. Ikdienā Agris Puķīte, čakls puisis ar allaž oranžo beisboleni galvā un tādas pašas krāsas vestē, redzams starp Limbažu ceļu vīriem un tehniku kārtējā limbažnieku objektā, šobrīd tas visbiežāk ir pilnīgi no jauna topošais Ozolkalna ceļš Valmieras pievārtē. Ikdiena Agrim paiet pie niveliera, ar mērlenti rokās, pie bruģieriem, pie betona apmaļu vietā licējiem...

Šīs aizkustinošās Andreja Eglīša dzejas rindas iekaltas laukakmenī Oskara Kalpaka dzimtajās mājās «Liepsalās».

Kad pierakstīju manas vecmāmiņas Olgas Laicenas Atmiņu mezglus par Pāvilu Rozīti [pirmā publikācija  laikrakstā «Literatūra un Māksla»,  «Liesmas» pielikumā «Valmierietis» — 2024. gada jūlija, augusta, septembra un oktobra numuros],  mēs abas jau krietnu laiku bijām palikušas divas vien viņas dzīvoklī Jankas Kupalas (tagad atkal Vīlandes) ielas sētas namā.

Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».

PRASA TAISNĪBU

1802. gadā rudenī Vidzemi pāršalca notikumi, kurus mēs Latvijas vēsturē zinām kā Kauguru zemnieku nemierus. 

Mākslas akadēmijā

1921. gadā, kad Ervinam Volfeilam vēl bija jādien līdz nākamā gada pavasarim, Latvijas Republikas valdība izsludināja, ka par jaundibināto augstskolu studentiem var kļūt arī mācīties griboši aktīvā dienesta karavīri, kurus, pamatojoties uz iesniegumu,  var priekšlaikus demobilizēt, lai viņi varētu studēt

Ieskatīsimies mūspuses iepriekšējo paaudžu darbos un sadzīvē.

Saka, ka pirmais iespaids par cilvēku var būt maldīgs... Varam tagad  pārbaudīt. Vai apskatījāt šo foto? Kā jums liekas, kas ir šī sieviete, ar ko viņa nodarbojas?

Jau visu oktobri Valmieras nomalē pilsētas pusē blakus Matīšu šosejai starp Patversmes un Purva ielu pieslēgumiem nopietna rosība notiek apjomīgā būvlaukumā.

Lai papildinātu ģimenes budžetu, no 1925. līdz 1932. gadam strādāju Kooperatīvajā Tranzītbankā, kas atradās Vaļņu ielā pie Pulvertorņa, iešķērsām pret Izglītības ministriju.

Kad divdesmitā gadsimta 20. gados LETA sāka izdot pastkartes ar Latvijas pilsētu un lauku skatiem, Ervins Volfeils kļuva gluži vai pats populārākais mākslinieks Latvijā.

Ap 1680. g. Rencēnmuižas īpašnieks iekārto jaunu  lopu muižu, to izveido uz 4 Ķemeres mājām, kur jau 1624/25.g. Rencēnu vakas Aizkraukles pagasts iznomāts kapteinim dzejniekam Hindriham Brandtam.

Mēs esam netālu no Valmieras, kur trīsdesmitgadīgi bērzi un egles apliec plašu zālienu ar mūsdienīgu, atturīgi elegantu dzīvojamo māju. Arhitekti ILZE un JĀNIS NEIDERI to iecerējuši un būvējuši savai ģimenei, kurā aug pieci bērni. Jāņa vecāki dzīvo netālu, šodien kārtējo reizi viņi bijuši šeit pie jaunajiem un atvadās, tā mums iznāk brīdis sarunai, ko nepārtrauc ne mazās, draudzīgās balstiņas, ne tuvo autoceļu trokšņi. 

Cik tad vēl sen bija tas, šķiet, rudens, kad pamestajā Valmieras sviesta un siera bāzes ēkā tā nopietni bija iemeties sarkanais gailis...