Valmierietis

Es labprāt apmeklēju autosporta pasākumus – auto ralliju, driftu. Man arī patīk apmeklēt teātra izrādes un koncertus, – tāda pastrupa ir Vētras atbilde uz jautājumu, ko viņš dara tad, kad nav direktors.

Kocēnu pamatskolā 14.septembrī tiks svinēta 285.jubileja kopš izglītības pirmsākumiem Kocēnu pagastā. Toreiz vēl ne Kokmuižas ēkā, kas par skolu kļuva 1937.gadā, bet citviet – Murēnu pusmuižā, Beitu, Nauču un citās mājās.

Viņam pagaidām nav sava vārda, jo, kā dzirdēju, vārdu piešķirot tikai pilngadību sasniegušiem ehinopšiem, nevis vāriem puļķīšiem, kad vēl nav zināms, kas no tādiem izaugs. Tikai tad, kad ehinopsis spējis izslieties pieauguša kaktusa augumā, ir apbruņojies ar pilnu adatu komplektāciju, ieguvis savu divkājaino asistentu, radījis bērnus un visādi citādi pratis dzīvē labi iekārtoties, piedevām arī ziedējis vismaz pāris reizes, tikai tad viņš ir tiesīgs pieņemt īpašu vārdu.

Nākammēnes būs pagājuši jau astoņdesmit, kopš 1944. gada 23. septembrī artilērijas apšaudes rezultātā nodega lielākā daļa Valmieras vēsturiskā centra ēkas un kopā ar tām dažādas vēstures liecības. Ugunsgrēki toreiz iznīcināja arī Valmieras muzeju un tā krājumu – 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā vāktās liecības par pilsētas vēsturi.

Divi draugi, rakstnieki Pāvils Rozītis un Linards Laicens, pēc dabas bija līdzīgi un tajā pašā laikā dažādi. Rozītis savā būtībā bija drūms, lai gan ārēji optimistisks. Linards turpretī visos dzīves grūtajos brīžos iekšēji vienmēr bija optimists, ārēji brīžiem skarbs.

Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».

Kā jūs iepazīstinātu ar sevi?

Es dienu Nacionālo Bruņoto Spēku sauszemes brigādē Ādažos un esmu brīvprātīgā valdes locekle Latvijas Skautu un gaidu centrālajā organizācijā, divus gadus tajā biju valdes priekšsēdētāja.

Faktiski jau Vidzemes industriālajā galvaspilsētā, kur uz izķeršanu katrs iegādājamais vai īrei paredzētais miteklis, vairs tikai daži tukši un vēl nopērkami dzīvokļi palikuši jaunajā namā Ķieģeļu ielā 17.

18. gadsimta sākumā pastāvēja prakse aicināt ārzemniekus apmesties uz dzīvi Krievijā, kas pēc Pētera I (Peter I, 1672 – 1725) uzskatiem, veicinātu apgaismības ideju izplatīšanos un tuvināšanos rietumiem. Iedzīvotāju piesaiste bija abpusēji izdevīga gan jaunajiem Krievijas pavalstniekiem, gan pašai monarhijai, jo iedzīvotāji ieguva straujākas karjeras attīstības iespējas, bet Krievijas valdnieki — tuvināšanos rietumu kultūrai.

Tagad, kad mums Valmierā ir Pāvila Rozīša iela un saglabāts Linarda Laicena vārds jaunās Dienvidu maģistrāles posmam, atsauksim vēlreiz atmiņā šo stāstu par viņu, vienu no VALMIERAS PUIKĀM. Olgas Laicenas vēstījumu «Valmierietim» sarūpēja viņas mazmeita Anna Laicena, ilggadēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbiniece. Te — ar viņas piezīmēm par savu vecmāmiņu, Linarda Laicena dzīvesbiedri. 

Fragmenti no JAUTRĪTES PUTNIŅAS memuāriem «Saules mūzika»

Domāju, ka valmierieši ar cilvēku-orķestri MĀRTIŅU ROZIŅU nav jāiepazīstina. Viņš Jaunatnes centrā «Vinda» bērniem un jauniešiem vada muzikālos pulciņus, arī vokālos ansambļus Matīšos un Plāņos, rūpējas par muzikālo pavadījumu dažādos pasākumos un dzīves notikumos.

Izskanējušas, izsmaržojušas profesionālās izglītības vēsturei veltītās svinības Valmieras tehnikumā. 

Šoreiz – daži spilgti atmiņu graudi kopā ar šodienas un rītdienas Valmieras un visa Valmieras novada vērtējumu, ko sanāca dzirdēt 4. jūnijā, kad viesnīcā Wolmar bija kopā pulcējusies kādreiz ļoti ietekmīga organizācija – Valmieras rajona direktoru padome.

Maija Valmierietī varējām lasīt vēsturnieces Lienes Rokpelnes publikāciju «Svētā Sīmaņa baznīcas daudzās «dzimšanas dienas». Ieskats ēkas vēsturē» (Liesma, Nr.60., 2024.g. 29.05.).

5. turpinājums. Iepriekšējais 29. maija numurā.

Runa šoreiz būs galvenokārt par meža ugunsgrēkiem un to dzēšanu. Jā, meži ir deguši jau sen un diemžēl laikam degs vēl arī turpmāk. 

Latviešu valodas aģentūras projektā mācām latviešu valodu diasporas bērniem visā pasaulē. Darām visu to pašu, ko skolotāji skolās: tematiskie plāni, stundu vadīšana, saziņa ar skolēnu vecākiem un citas lietas. 

Gribu ar jūsu palīdzību iesākt atmiņu sēriju par mazajām mūsu apkārtnes muižām un to mājām, par to likteņiem un šodienas stāstiem.

1937. gada maijā apritēja astoņpadsmit gadi, kopš igauņu karaspēks atbrīvoja Valmieru no lieliniekiem.