Viesis

Nākamajā piektdienā jau lielais un tradicionālais notikums būs sācies, jo notiks Valmieras vasaras teātra festivāls. Tas būs pulcējis simtiem interesentu, skatītāju, baudītāju. 

Ir atkal vasaras vidus, un atkal viņš, ražena auguma sirms vīrs, ir ieradies Liesmas redakcijā ar ciemakukulim pāris sau­jām paša lasītu jāņogu un upeņu plastmasas spainītī.

KRISTĪNE KIRILOVIČA dzimusi Mazsalacā, lielāko daļu dzīves pavadījusi Valmierā, kā pati  smejas – tepat novadā vien palikusi.

Laimīgas sagadīšanās dēļ kādudien bija iespēja noklausīties svētrunu, kas vispārējās informācijas troksnī piesaistīja ar tās lakonisko pieteikumu – ar nosaukumu «Kas es esmu?».

Todien diezgan cītīgi pūta vējš un mazus, drebelīgus vilnīšus spītīgi braucīja Gaujas straumei pret spalvu.

Vasaras Saulgriežos un Jāņus gaidot, saruna ar latgalieti. Dzīves upes plūdumā viņa ļāvusies mīlestībai, tāpēc tagad ir vidzemniece. INGA GRĪNBAUMA mīl latvisko, mūsu tradīcijas, mīl grāmatas, to lasītājus un bērnus.

«Šeit ļoti augstu vērtē dzimtas saknes, katrā latviešu mājā ir izpētīts dzimtaskoks, pat izdotas grāmatas.

No Valmieras braucot un visai drīz aiz Bukas nogriežoties pa kreisi, līkumots zemes ceļš vijas uz Burtnieka pusi cauri mežainiem kilometriem un plašiem labību laukiem.

Darīt ļoti atbildīgu un tajā pašā laikā neatkārtojami skaistu darbu – būt klāt cilvēka dzimšanas brīdī – šī privilēģija un reizē grūtums ir bijis SELGAS VIRSKŪNAS dzīves aicinājums.

Aizvien mazliet Mātes dienas noskaņās saruna ar valmierieti LIENI ŠĶIŅĶI, kura ir mamma diviem dēliem un kura ir arī PEP mamma jeb pirmās emocionālās palīdzības mamma.

Zvanu IEVAI ĶĪKULEI, lai aicinātu būt par mūsu viesi, bet signāls telefonā kavējas un itin kā tīšām liek piebremzēt skrejošo dzīves tempu.

Brīvība ir iespēja un vērtība. Brīvība ir tad, kad domas, sarunas un cilvēki ir brīvi un visi ceļi ir vaļā. Rīt atzīmējam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu.

Mans sarunas biedrs arī patlaban bieži redzams Valmierā, taču ikdienā rosās savā dzimtajā pusē – ne gluži pašā Smiltenē, bet pavisam netālu Plāņu pagastā Lejas Ruķos, kas pēc reģionālās reformas ir mūsu Valmieras novadā. Viņa ikdiena darbiem pārpilna, taču JĀNIS SILIŅŠ atradis brīvu pēcpusdienas stundu Liesmai.

«AIVARS ŠMAUKSTELIS ir latviešu spēkavīrs. Piedalījies 69 starptautiskajās spēkavīru sacensībās, uzvarot 25 no tām, kas viņu padara par piekto titulētāko spēkavīru vēsturē aiz Žydrūnas Savickas, Mariusz Pudzianowski, Hafþór Júlíus Björnsson un Braian Shaw,» teikts Vikipēdijas angļu versijā.

Valmieras muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītājai ARTAI ROZĪTEI, līdzīgi kā daudziem kultūras darbiniekiem, nav strikta darbalaika.

Viņš savos gandrīz 25 gados ir Latvijas Sieviešu basketbola līgas otrās divīzijas šīs sezonas sudraba komandas galvenais treneris.

«Nav gleznas, kuru kāds liks pie sienas, nav muzikālā gabala, ko vēlreiz varēs kāds nospēlēt, nav grāmatas, ko varēs pārlasīt, bet ir vien tā brīža sajūta, ko varbūt izraisi publikā.

Viens otrs kora «Imanta» dziedātājs, uzzinājis, ka būt mūsu avīzes viesim esmu aicinājusi diriģenti Mariku Rolmani, apšaubīja, vai tas esot īstais formāts, jo drīzāk gan vajadzējis rakstīt par viņu grāmatu.

Februārī ikgadējā sporta godināšanas pasākumā Valmieras novada sporta laureāts viņš saņēma balvu Mūža ieguldījums sportā. Apzīmējums, manuprāt, maldinošs, jo Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas komandas menedžeris OJĀRS MELDERIS ir vīrs labākajos gados, kurš vēl ilgi dos savu pienesumu Valmieras basketbolam.

Valmieriete LĪGA SAU­KANTE ir profesionāla dejotāja, deju skolotāja, horeogrāfe un arī pasākumu organizatore. Viņai tuva ir tieši Dienvidindijas klasiskā deja Bharata Natyam. Indiešu dejas – tas ir eksotiski, un nav tik bieži par tām dzirdēts Latvijā, tāpēc aicināju Līgu uz sarunu.