Rūgti, bet diezgan bieži šodien pedagogam skolā jāsecina: bērnam ģimenē vairs neiemāca, ka «pasaule nesākas tikai ar tevi», ka apkārt ir daudzi citi, kas ar savu darbu un centieniem pašaizliedzīgi un pacietīgi bruģējuši viņam ceļu. Vecāku un sabiedrības paļaušanās uz «gan jau bērns vēlāk pats sapratīs, ko drīkst un ko ne», gan bērnam, gan vecākiem var dārgi maksāt.
Noskatoties LTV 1 pārraidīto sižetu par tiltu Mazsalacā, neviļu gribas uzdot I. Ziedoņa jautājumu: «Vai mēs jaunajai paaudzei esam iemācījuši tikai lietas, ar kurām izrīkoties naudiski, vai arī vērtības, ko šīs lietas nes sevī?» Iznāk — lai nojauktu veco tiltu pāri dzelzceļa stigai (arī uz nu jau klusām un noslēpumaini, bez jebkādas pateicības un cieņas izrādīšanas par nokalpotajiem gadiem slēgto bijušo Mazsalacas vidusskolu un visu reformu vējiem pakļauto palikušo skolu), ierīkojot pilnīgi jaunu ceļu, vajadzīgi daudz lielāki līdzekļi nekā vecā tilta restaurēšanai?
Esi sveicināta, mana baltā! «Tāds klusums, kā pēc zvana rītos...» Un pēdējoreiz tajā ieklausījusies, arī Tu saproti, ka ir lietas, kas izirst, un lietas, kas neizirst. Izirst sauleszaķīši dzīves vilciena sliedēs, bet neizirst sastāvs, ko laika nepielūdzamā lokomotīve rauj uz priekšu.