Tradīcijas katram savas. Man vismaz reizi trijos gados rodas vēlme izbaudīt prieku no laivošanas, airēšanas un piektā punkta stīvēšanas uz cieta laivas sēdekļa. Kas ir vajadzīgs: laba kompānija, sakarīgas laivas (parasti piepūšamās; kajaki utml. — sportistiem), labs laiks (bez lietus) un labs ceļošanas maršruts pa skaistu upi. Gauja – tā nu ir klasika bez ierunām. Var jau arī, piemēram, pa Salacu, bet... Nē, nu Gauja paliek Gauja!
Cilvēku sejas Valmieras ielās... Tās ir tik dažādas un bieži arī tik emocionālas. Viena no emocijām ir izbrīns, ko regulāri var manīt, piemēram, uz Rīgas ielas posmā no SEB bankas līdz, lai cik skarbi tas neskanētu, Kocēnu kapiem, un izbrīns lasāms tieši riteņbraucēju sejās. Tas tikai tāpēc, ka, braucot ar velosipēdu pa ne tik sen izbūvēto veloceliņu un reizē trotuāru, neskatoties uz pie katra krustojuma uzliktajām zīmēm un uz sarkanā bruģa uzzīmētajām virziena bultām, pretī regulāri traucas ne mazāk izbrīnīti riteņbraucēji (gan lieli un mazi, gan jauni un krietnos gados), un galvā klusām iezogas doma: «Kuram tad šeit ir priekšroka?»...
Par lieliem pasākumiem stāstot, mēdz teikt, ka «tautas bija tik daudz, ka ābolam nebija kur nokrist». Ņemot vērā kompānijas Apple produkcijas (it īpaši iPhone) izplatību, šo teicienu var uztvert arī nedaudz divdomīgi. Tomēr tieši tā izskatījās pagājušajā sestdienā Valmieras Kultūras centra lielā zāle, kur bija pulcējušies mūzikas, dziesmu un deju draugi un viņu atbalstītāji – skatītāji un klausītāji. Tur notika ikgadējie pašdarbnieku svētki «Tad ziņģēsim to ziņģi», kur savas prasmes demonstrēja ap divdesmit Valmieras KC kolektīvu.
Pagājušajā sestdienā, 3. februārī, Valmieras Kultūras centrā izskanēja ikgadējie Pašdarbnieku svētki «Tu mums sirdī ieausta». Svētku koncertā piedalījās visi Kultūras centra mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi.
Tā, pārfrāzējot rindiņu no pazīstamas dziesmas, varētu raksturot pasākumu, kas notika pagājušajā sestdienā Valmieras Kultūras centrā, kur vīru koris «Imanta» svinēja savu kārtējo, jau 65. jubileju. Gadās, ka pusapaļās jubilejas izdodas noballēt mīļāk un sirsnīgāk nekā apaļās, un šī, šķiet, bija tieši tāda reize. Man liekas, ka par koncerta vadmotīvu precīzāk varētu kalpot pantiņš «Man aprīlī ir jābūt mājās...», jo tieši šajā mēnesī ir kora «Imanta» dzimšanas diena, tiesa, ir dzirdēta versija, ka šo dziesmiņu vīri dzied, dodoties uz Ziemassvētku vai Jaungada balli, tādējādi atgādinot pašiem sev, ka no svētkiem mājās jāatgriežas laikus.
Pagājušo trešdien vēlu vakarā no Valmieras lielā stāvlaukuma ceļā uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku devās autobuss ar hokeja līdzjutējiem no Valmieras, Smiltenes, Rūjienas u.c., lai klātienē vērotu spēli starp Rīgas un Minskas «Dinamo» komandām. Noskaņojums pirms spēles, teikšu godīgi, nebija pārāk priecīgs, jo Rīgas «Dinamo» šosezon atrodas turnīra tabulas pašā apakšā, un nekādu lielu izredžu nebija.
Labi, ka pasaulē ir izdomāta tāda spēle kā hokejs. Labi arī, ka pastāv Kontinentālā hokeja līga (KHL) un, protams, tāda komanda kā Rīgas «Dinamo». Tieši pateicoties šīs komandas spēlēm izbraukumā (ārpus Latvijas), potenciāliem faniem rodas iespēja doties kādā ceļojumā līdzi dinamoviešiem. Tas arī notika gandrīz pirms divām nedēļām, kad valmieriešu (un ne tikai) kuplais pulciņš devās uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku, lai tur noskatītos kārtējo maču starp Rīgas un Minskas «Dinamo» komandām. Uzreiz jāpasaka, ka tajā spēlē rīdzinieki zaudēja 2:0, bet ko varēja gaidīt no komandas, kura divas dienas iepriekš izrāva no Somijas vienības «Jokerit» tik skaistu uzvaru — no 5:0 zaudējuma izvilka 6:5 uzvaru!
Ceļotāja piezīmes >30 grādu (pēc Celsija) karstumā
Nez, kur šo tekstiņu, kas lasāms virsrakstā, man ir nācies dzirdēt. Vai nu kāda izrāde tā bija, vai nu filma... Lai kā tur nebūtu, pasaule ir ne bez trakajiem (iespējams, ka tāpēc tā arī pieder viņiem). Jo doties triju dienu pārbraucienā ar automašīnām pa dienvidaustrumu Igauniju šajā svēlmē ne kurš katrs uzdrošināsies.