Jautris Nebēdnis

Šīs vasaras dažādās satraukšanās  it sevišķi auto un moto braucējus ir papildinājusi vēl viena — pārvietojamā ātruma mērīšanas fotoradara parādīšanās Valmieras ielu malās. Tāds ne tik viegli pamanāms trijkājis viendien fiksē ātrbraucējus (pieļauju, ka vajadzētu fiksēt arī tos, kas brauc pārāk lēni un bremzē raitu satiksmi visā pilsētā) Rubenes ielā, Beātes ielā, tad jau Stacijas ielā un vēl citur. Pilsētā (ja vien nav īpašas zīmes) transports drīkst pārvietoties vien ar ātrumu 50 km/h, bet garākās un taisnākās ielās ne vienam vien tīk palaist straujāku riksi. Tā tas it īpaši ir ielās, kurās satiksmi regulē luksofori. Piemēram, Stacijas ielā ātrbraucējs, ticis pie zaļās gaismas pāri krustojumam ar Nākotnes ielu, pamana, ka priekšā zaļa uguntiņa vēl ir nākamajā krustojumā ar Brenguļu un Kauguru ielām. Tad nu, neskatoties pat uz to, ka  priekšā ir arī divas apzīmētas gājēju pārejas, tiek spiests pedālis grīdā, lai tikai pagūtu. Līdzīga joņošana, reizēm pat līdz 100 km/h, notiek arī otrā virzienā...

Stingru robežu nenoteikšana pat starp valstīm ne reizi vien vai visu pasauli ierāvusi konfliktos. Ne mazāku viļņošanos dažkārt šāda neskaidrība rada arī daudz, daudz mazākos mērogos, kā tas Latvijā vērojams starp dažām pašvaldībām. It sevišķi, kad nav jārunā par viena vai otra īpašuma piederību, bet par teritorijas sakopšanas darbiem. Lielisks paraugs neskaidrībai par teritorijas piederēšanu ir kāds nu jau pasen, (iespējams, pat pirms pēdējās šī gadu tūkstoša vētras) ceļa malā uz Cēsīm pie Valmieras robežas pusnolauzts pamatīgs ozols un tā galotne.

Kad pavasaris sauc uz skaistu skatu baudīšanu pilsētas ielās, neizpaliek arī dažu agrāk neierastu paskatu pamanīšana. Starp tiem nu arvien izteiktāka ir atkritumu urnu neregulāra iztukšošana autobusu pieturās.

Ikkatrs, kuram vectēvs, tēvs vai sieva iemācījusi spiningu rokā turēt un ir izdevies mūžā ar to vairāk par divām līdakām noķert, sevi jau uzskata par spiningošanas spečuku. Savukārt tiem, kas sevi par tādiem uzskata, var pat nebūt Lieldienu, Ziemassvētku vai pat Jaungada, taču 1. maijs —  līdaku atkalķert drīkstēšanas sezonas sākums — ir svētki, kuros spinings pēc iespējas augstāk gluži kā karogs masta galā ir jāceļ. Ja kāds bez ļoti nopietna iemesla tajos nepiedalās, viņš cauru vasaru var stāstīt vispārsteidzošākos makšķernieku stāstus, neviens tajos pat neieklausīsies.