EGONS ZIEDIŅŠ lielāko mūža daļu veltījis savai profesijai, kas vienlaikus ir arī hobijs — vācu valodai. Otrajā pasaules karā iesaukts leģionā. Sarakstījis vairākas mācību grāmatas. No saviem astoņdesmit septiņiem gadus septiņdesmit pavadījis Valmierā.
Pagājušajā nedēļā Valmierā risinājās Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kas bija īpašs notikums Valmieras kino dzīvē, jo iespēja skatīties šāda veida filmas šeit nerodas tik bieži. Tā bija arī laba atslodze no Amerikas Savienotajās Valstīs pēc noteiktiem šabloniem ražotā kino, kas ieņēmis vadošu lomu gan Valmieras, gan visas Latvijas kinoteātros. Izrādās, arī citās valstīs tiek radīts brīnišķīgs kino, tikai mēs par to zinām ļoti maz, jo to darīt mums zināmu ir komerciāli neizdevīgi.
Daudzi man jautā, kur man tāda enerģija. Nu kāda ir, tāda ir. Kora priekšā, protams, neguļu, — guļu mājās. Un vēl man enerģija rodas tur, ka es apzināti jau no kādiem 18 gadiem guļu pusdienlaiku. Atceros, kad no Konservatorijas atbraucu mājās uz laukiem, gulēju, cik vajadzēja, kad cēlos, visu izdarīju, man nevajadzēja nekad teikt – dari to un to.
Šovakar leģendārā valmieriete pianiste Jautrīte Putniņa Latvijas Nacionālajā operā saņem Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. 8. marts ir arī Jautrītes dzimšanas diena, un šogad viņas garajam un, kā viņa pati saka, «dīvainajam» dzīves gājumam piepulcējas astoņdesmit otrais gads. Varbūt kādam šķitīs, ka šādā vecumā jau ir pateikts viss, bet iespējams, ka tieši tad ir visvairāk ko teikt.
Mūsu valsts galvenais konsolidētājs Valdis Dombrovskis joprojām runā savos ierastajos abstraktajos terminos, kuru īsto nozīmi jeb to, kas patiesībā aiz tiem slēpjas, zina tikai viņš pats un viņa sabiedrotie. Premjers cenšas paust optimismu ar frāzēm, ka «ir sasniegta stabilitāte finanšu tirgū», «aktivizējies darbs ēnu ekonomikas apkarošanā», «jāturpina strukturālās reformas» utt.
Valdis Celms (1943) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas (Dizaina) nodaļu (1970), ieguvis mākslas maģistra grādu (1999). Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (1972) un Dizaineru savienības biedrs (1994). Darbības jomas: dizains, kinētiskā māksla, vides māksla, fotogrāfija, grafiskais dizains. Pēta latvju rakstu zīmes, mākslinieka Gustava Kluča darbību, kinētiskās un vides dizaina problēmas. Sarakstījis grāmatu «Latvju raksts un zīmes». Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis. Trešdien, 16. februārī, pl. 15 Valmieras muzejā tiks atklāta Valda Celma izstāde «Mīts vai patiesība?» Piedalīsies arī pats mākslinieks. Izstāde atvērta līdz aprīlim.
Jau desmit gadus daļa tautas sajūsminās vai vismaz izliekas, ka sajūsminās par Eirovīzijas dziesmu konkursu. Otra daļa tikpat aktīvi izrāda savu noraidošo attieksmi. Abas attieksmes šim pasākumam dod spēku pastāvēt, attīstīties un arvien vairāk komercializēties.
Laupīšana Jēkabpilī iepriekšējā nedēļā aktualizēja jautājumu par amatpersonu atbildības robežām. Iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces demisiju pieprasa policistu arodbiedrība, par ministres atbildību un demisijas nepieciešamību izteikušies arī politiķi un citi sabiedrībā zināmi cilvēki. Tomēr ministrei par savu atbildību ir citas domas.
Pirms diviem gadiem 13. janvārī Rīgā risinājās miermīlīgo Latvijas iedzīvotāju skatījumā dramatiski notikumi. Pēc dažu politiķu reklāmas pasākuma ar cēlu nosaukumu «tautas sapulce» izcēlās ielu grautiņi. Kā mēs šodien redzam, reklāma ir atmaksājusies. Sapulces galvenie iniciatori Atis Pabriks ir aizsardzības ministrs, bet Aigars Štokenbergs — tieslietu. Kas bija īstais sapulces mērķis?
BAIBA (valodniece, 27) un JURIS (tiesu medicīnas eksperts, 27) IVULĀNI ar dēlu Jurģi nesen pārcēlušies uz Valmieru. Baiba un Juris cenšas kopt latviešu sensenās tradīcijas un svinēt Ziemas saulgriežus. Viņu īstie svētki sākas nevis kā lielākajai daļai Ziemassvētku vakarā 24. decembrī, bet gan pāris dienu agrāk, kad visgarākā nakts un īsākā diena.
Kad satieku Valmieras mūzikas skolas direktoru AIVARU CEPĪTI, viņš ir izvairīgs un cenšas uzsvērt, ka ne jau viņam ir 90 gadi, bet gan mūzikas skolai un ka nevajadzētu skolas jubilejas kontekstā koncentrēties uz viņa personību. Tomēr Cepītis 21 savas dzīves gadu ir veltījis tieši Valmieras mūzikas skolai, un tas ir labs pamats interesantai sarunai par mūziku, organizatoriskām lietām, dabu un sportu.
Ar vērienīgu koncertu «Manas zemes sapņi» sestdien desmit gadu jubileju svinēja Valmieras kultūras centra un Vidzemes Augstskolas jauniešu koris «Skan».
Saulainā rudens svētdienā Valmierā gaišzaļajā koka ēkā K. Baumaņa ielā 1 notiek liela rosība. Ieradušies ap 40 jauniešu kora «Skan» dziedoņu (precīzu skaitu nav iespējams noskaidrot, jo visi sadalījušies pa telpām un atrodas nemitīgā kustībā), lai aktīvi strādātu pie 6. novembra jubilejas koncerta visai sarežģītās, bet interesantās programmas noslīpēšanas. Korim šogad 10 gadu. Dziesmām pa vidu izdevās parunāties ar dažiem koristiem un uzzināt viņu domas.
Nepilnus 23 gadus jaunā Žanete Uškāne vijolnieces gaitas sāka 1993. gadā Valmieras mūzikas skolas vijoles nodaļā pie skolotājas Maijas Ozolas. Vēlāk meitene spēlēja arī Valmieras kamerorķestrī un bija stīgu orķestra koncertmeistare, 2000. gadā sāka mācības Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Šajā laikā Žanete sniedza vairākus koncertus Latvijas pilsētās, bija Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra koncertmeistare. 2006. gada decembrī Žanete Londonā veiksmīgi izturēja konkursu iestājeksāmenos Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijā. Londonā Žanete ir piedalījusies vairākās meistarklasēs pie tādiem pasniedzējiem kā Lionel Handy, Garfield Jackson, Hu Kun u.c. Šogad augustā Žanete uzstājās Valmieras Mūzikas skolas dārza koncertā kopā ar Aivu Tauriņu.
Pirms pāris dienām radio intervijā sociālantropologs Roberts Ķīlis nāca klajā ar latviešu nācijas lielāko nelaimju uzskaitījumu. Galvenā nelaime esot mums piederošo resursu nepilnīga izmantošana. Mēs nenovērtējam ne tikai mūsu mežu un ūdeņu resursus, bet arī izglītības potenciālu. Tāpat mēs neliekam lietā iespējas, ko sniedz mūsu ģeogrāfiskais novietojums, domājam īstermiņā, esam noslēgti un nelabprāt iesaistāmies sabiedriskajos procesos.
Jau pēc dažām nedēļām būs klāt tas brīdis, kad dažādu viedokļu, reklāmu un PR akciju iespaidotais vai situācijā iedziļinājies domājošais vēlētājs metīs urnā savu lēmumu. Sajūtot pilsonisku pienākumu vai «prikola pēc» metīs arī tādi, kas nav ne domājuši, ne reklāmas skatījušies un varbūt labākajā gadījumā dzirdējuši kādu draugu sarunu par politiku. Kāda ir atbildība par savu balsojumu mūsdienu atvērtajā pasaulē? Nekāda, jo neviens jau šeit nevienu nespiež dzīvot — nobalso, par ko gribi, iekāp kādā «flikmašīnā» un lido, kur saule spožāka un putras šķīvis pilnāks, lai ar to valsti un palicējiem notiek kas notikdams. Šādā situācijā muļķīšu lomā nonāk tie, kas uzskata Latviju par savām vienīgajām mājām un kas nekad nebeigs cerēt un ticēt, un galu galā arī kaut ko darīt, lai šeit kaut kas mainītos uz labu.
"Pastāvēs, kas pārvērtīsies!" Kultūras ministra padomnieks Egīls Šēfers mīl citēt Raini. Laikam tas tādēļ, ka trūkst pamatotākas argumentācijas mūzikas skolu reformai. Rainim nevar nepiekrist, jo tik tiešām visus šos gadus mūsu valstī valda ("pastāv") gandrīz vieni un tie paši cilvēki, kas prot labi "pārvērsties" jeb mainīt savu kažoku uz visām pusēm. Arī kultūras ministrs "pastāv", jo mainīja savu partijas piederību. Bet svarīgāka par pastāvēšanu mūsu nemitīgo reformu valstī būtu nepieciešama attīstība, ko dod stabilitāte likumdošanā, uzstādījumos un mērķos.