Māra Grāvele

«Nu, vecā, kā tev iet....» šos vārdus kopš neatminamiem laikiem divas bijušās kaimiņienes, draudzenes, likteņa biedrenes ir izteikušas gandrīz katrā aprīļa mēnesī, kad viena ir kļuvusi vecāka un otrai vēl līdz savai gadu mijai palikušas vien pāris nedēļas un, protams, arī kad viena no otras nebija pārāk tālu. Šogad aprīlis ir īpašs, jo abas kundzes sagaidīs jau 95. pavasari. Bet viņas mums ir vēl īpašākas, jo dzīves mīlestību iemācījušās tēva sētā, izbridušas pazemojuma un rūgtuma dubļus, atgriezušās mājās un joprojām ir mūsu vidū.

«Es piederu pie 1930. gados dzimušās paaudzes. Tā bija paaudze, kas pārdzīvoja visas Otrā pasaules kara briesmas. Biju vēl bērns, kad manu ģimeni un daudzas citas ģimenes visā Latvijā izsūtīja uz tālākiem Krievijas apgabaliem. Tajos gados vēl nesapratu, cik smagi pārdzīvojumi bija mūsu tēviem un mātēm, kad vienā dienā zaudēja visu to, ko viņu vecāki bija atstājuši kā mantojumu saviem bērniem. Tā bija viņu, viņu vecāku un viņu senču dzīve. Viņi bija tie, kas veidoja katras dzimtas mājas, iekopa katru zemes stūrīti, audzināja bērnus, mācīja tos strādāt un mīlēt zemi. Sapņoja par jaunas mājas celtniecību, par bērnu skološanu, par labāk nostādītas saimniecības atstāšanu saviem pēctečiem. To, ko vairākas katras dzimtas paaudzes bija sasniegušas, neiznīcināja karš, bet jaunā komunistiskā režīma valdība. Ar vienu spalvas vilcienu bija parakstīts likums par ģimeņu pārsūtīšanu uz Krievijas tālākiem apgabaliem. Latvijai nebija vajadzīgi spēcīgi, saimniekot protošu ģimeņu locekļi. Viņu uzcelto, izaudzēto atstāja jaunajai kolhoza saimniecībai,» to lasām Aīdas Liepiņas grāmatas «Amūras latviešu likteņstāsti» titullapā.