Šodien turpinās pagājušajā Rūcamlapā iesāktā tēma par automātiskajām ātrumkārbām jeb vienkārši AAK. Joprojām Cēsīs — Eiropas šajā stūrī noteikti nopietnākajā AAK remonta rūpnīcā RECRO, kur par visu stāsta uzņēmuma attīstības vadītājs NORMUNDS ASPERS.
Saeimas Preses dienesta ziņā teikts: «Latvijas prezidentūrā Rīgā uz parlamentārajām konferencēm ieradīsies gandrīz tūkstotis parlamentāriešu no Eiropas. Prezidentūras suvenīri parlamenta viesiem tapuši vietējo ražotāju rokām. Par suvenīru autoriem izvēlēti gados jauni uzņēmēji un mākslinieki, kuri Latvijas tradicionālo mākslu, mūziku un pārtiku piedāvā mūsdienīgā veidolā. Piemēram, aproču pogas un auskarus ar prezidentūras logo darinājušas mākslinieces māsas GINTA un SANTA ŠPATES no Valmieras.» Ziņa ieinteresēja, tādēļ «Liesma» devās ciemos.
Šis mehānisms autobraucēju vidū zināms samērā nesen — pasaulē pirmās automātiskās ātrumkārbas (turpmāk AAK) plašākā apritē parādījās vien pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, kaut arī pie šiem tehnoloģiskajiem risinājumiem inženieri strādāja jau kopš 20. gadsimta sākuma. Kaut ko līdzīgu mūsdienu automātam jau 1914. gadā Eiropā dažām automašīnām uzstādīja Mercedes, ideju tālāk attīstīja autobūvētāji ASV, kur trīsdesmito gadu beigās labākie panākumi bija Chrysler, Ford un General Motor Corporation jeb GMC inženieriem, un tieši GMC 1940. gadā sāka transmisijas ar AAK uzstādīšanu saviem automobiļiem. Piemēram, uz Oldsmobile un Cadillac mašīnām bija Hydromatic — transmisija ar trīspakāpju pārnesumu kārbu, kurai hidraulisko pārnesumu pārejas vadības sistēma.
Pie valmierietes, bērnudārza «Buratīno» skolotājas palīdzes GINTAS MATEUSAS draugi, paziņas un dažkārt pat sveši cilvēki pēc palīdzības griežas tad, kad svētku galdā vēlas kādu īpaši skaistu un gardu pārsteigumu. Gatavot saldās un sāļās tortes, kēksus, vēja kūkas un vēl citus našķus nebūt nav Gintas ikdienas darbs, bet gan vaļasprieks, kuru viņa, izrādās, ir izkopusi jau kopš agras bērnības.
Sveiki pavasarī! Šodien turpināsim brist mežā, kurā aug vieni vienīgi... akumulatori. Par to, lai Rūcamlapa viena pati un arī mēs visi kopā šajā biezoknī neapmaldītos, gādās zinīgs ceļvedis — atbildīgais par akumulatoru tirdzniecību Valmieras uzņēmumā BDS Valmiera JĀNIS VIMBA.
Par Valmieras roņu peldēm visa gada garumā vispirms padzirdēju no vienpadsmitgadīgās Emīlijas, kas peldes āliņģī iecienījusi jau otro gadu. Painteresējoties vairāk, uzzināju, ka par Valmieras roņu mammu daudzi mīļi sauc Sv. Sīmaņa draudzes mācītāja kundzi Lāsmu Olsoni. Viņa pati jau astoto gadu esot ronis. Pašlaik roņu kompānijā esot iesaistījušies ap divdesmit Sv. Sīmaņa draudzes locekļu, galvenokārt no draudzes liturģiskā kora, kuru vada Lāsma Olsone.
Šoreiz Rūcamlapā paraudzīsim, kas notiek smago automašīnu lauciņā. Bēdīgā ziņa te tā, ka 2014. gadā jauna komerctransporta ar pilnu masu virs 3,5 tonnām reģistrācijas Latvijā ir samazinājušās par 25%. Toties ir arī priecīgā — uzņēmums Scania Latvia spējis kāpināt pārdošanas apjomus, palielinot savu tirgus daļu par 11%: no 16,3% 2013. gadā līdz 27,3% pērn. Kā norāda Scania Latvia vadītājs Aigars Pušinskis, galvenā pārdošanas apjomu kāpuma atslēga ir pats produkts — Scania Streamline.
«Tā es svētdienas vakarā nodomāju un iemērcu matus lillā šķidrumā. Kā mamma saka: «Labāk lillā matus krāsot tagad, nevis 60 gados.» Es nebaidos no grumbām sejā vai lēnākas gaitas, un es, protams, gaidu to pieredzi, ko man sniegs nākotne. Es vairāk baidos no tā, ko nokavēšu. Negribu atjēgties sirmā vecumā un saprast, ka nedarīju tā, kā gribēju, nesasniedzu to, par ko sapņoju. Man bail no eksistēšanas. Gribu darīt to, ko es vēlos, un sāku jau tagad. Un ceru, kad man būs 60, man būs drosme nokrāsot lillā matus,» tā savā blogā raksta Valmieras Valsts ģimnāzijas 12.c klases skolniece PAULA GRĪNVALDE.
Sveicināti 2015. gada pirmajā Vīru lietu lappusē! Lai jums visiem laba veselība, ass prāts, tehniskais funktieris un čaklas rokas visas 365 dienas!
Kaut arī ziema pagaidām — te domāju gaisa temperatūru, nevis lietus/ledus apstākļus uz ceļiem — Latvijas automīļus lutina, ir jau gadījies dažus redzēt, piespiedu kārtā piepīpējam. Uzdrošinos apgalvot, ka lielākoties te pie vainas būs nevis automobiļu elektroiekārtas, bet akumulatori. Gan savu laiku nokalpojuši, gan, iespējams, vēl gana labi, taču nepareizi ekspluatēti.
Statistika noteikti apliecinās aksiomu — starp makšķerniekiem dāmas ir izteiktā mazākumā. Toties tās, kuras ķer zivis, to dara pavisam nopietni. Arī KRISTĪNE RADZIŠEVSKA. Gan jau kāds viņu būs saticis pie ūdeņiem tepat Latvijā, savukārt tie, kas regulāri bauda krievu valodā raidošā izklaides TV kanāla Ohota i ribalka aizraujošos copes ekspedīciju sižetus, būs šarmanto tumšmati, kura krieviski runā ar latvisku akcentu, pamanījuši spiningojam vienā laivā ar daudzu raidījumu veidotāju Staņislavu Radziševski. Tāda internacionāla copmaņu ģimenīte, kas reizumis dzīvo katrs savā valstī, tomēr biežāk laikam tomēr Kristīnes dzimtajā Latvijā. Kad sastopu savu novadnieci Vecates laivu bāzē, īsti ziemīgā oktobra pēcpusdienā braucam krastā ar tikai vienu mēra līdaciņu laivā, skaidrs, ka viņai no nelielas sarunas izsprukt neizdosies!
Čaklā rokdarbniece no Burtniekiem SKAIDRA MIZA ar saviem lieliskajiem izšuvumiem Liesmas lasītājiem gluži sveša nav. Sirmā kundze ar savām rokām un izdomu prot radīt mazus brīnumus no pavisam vienkāršiem izejmateriāliem, pat tādiem, kuri dažam labam jau šķituši pavisam nevērtīgi esam. Arī šis mazais pastāstiņš — vēl no tikšanās reizes ar darbīgo burtniecieti pērnajā septembrī redakcijā — par to, kā Skaidras kundze atrod, izdomā un izdara.