Evelīnas stāsts: smaga avārija cigaretes dēļ pamudina atteikties no smēķēšanas

Kāda bija tava pieredze ar cigaretēm, kas motivēja uzsākt smēķēt?

Neko īpaši jaunu šajā ziņā laikam nepateikšu. Kā jau visi, smēķēt sāku tāpēc, ka to darīja vairākas manas draudzenes. Studiju laika kopā iesākām pa retam uzsmēķēt ballītēs. Tā vairāk bija kopā būšanas sajūta, kopīgu nerātnību darīšana. Jāatzīst, ka smēķētāji bija arī abi mani vecāki. Līdz ar to cigarešu dūmi man nebija nekas neparasts.

Sākumā jau nebija domas, ka tas ievilks un kļūs par pastāvīgu ieradumu. Ballītes, izklaide, alkohols un cigaretes. Tas tāds ierasts komplekts bija. Bet nu pēc kāda laika jau sāku smēķēt arvien biežāk. Vēlāk jau apmēram paciņa dienā kļuva par normu. Parādījās arī klepus, balss kļuva nedaudz rupjāka. Visas tipiskās smēķēšanas pazīmes.

Kas bija tavs pagrieziena punkts, kāpēc nolēmi atmest smēķēšanu?

Tā bija visai briesmīga avārija. Pirms četriem gadiem vasarā braucu ciemos pie draugiem uz pirti un, kā ierasts, pa ceļam uzsmēķēju. Atvēru logu, gribēju nokratīt pelnus, bet kaut kā sanāca tā, ka cigareti nenoturēju starp pirkstiem. Tā nokrita pie sēdekļa uz paklājiņa. Sniedzos tai pakaļ, nedaudz novērsu skatu no ceļa, un ar to pietika, lai būtu jau iebraukusi pretējā joslā. Dzirdu, ka sāk taurēt pretī braucošā mašīna, uzreiz pacēlu galvu un gribēju spiest bremzes, bet patiesībā strauji uzsitu pa gāzi. Vienlaikus griezu stūri pa labi.

Neteikšu, ka esmu slikta braucēja, bet mašīnu sanesa un nenoturēju to uz ceļa. Burtiski ielidoju kokā. Uz brīdi izslēdzos. Kad atjēdzos, ap mašīnu bija jau sapulcējušies cilvēki, skaļi sarunājās. Pati vēl biju mašīnā, bet manas durvis bija vaļā. Es vēl neko īsti nesapratu. Sākumā nejutu arī nekādas sāpes, kaut pamanīju asinis. Izrādījās, ka tās bija manas asinis. Biju pārsitusi galvu. Pēc tam sajutu sāpes rokā un kājā. Vēlāk atbrauca ātrā palīdzība. Jau slimnīcā rentgens parādīja, ka lauzta ir gan roka, gan kāja. Lauzts bija arī labās rokas mazais pirkstiņš, bet tam sākumā neviens uzmanību nepievērsa. Priecājos, ka vispār esmu palikusi dzīva.

Kad sapratu, ka pie visa šī ir vainīga cigarete, palika nelabi. Arī nākamajās dienās, kamēr biju slimnīcā, kolīdz iedomājos par cigareti, jutu tādu kā nelabumu, drebuli. Tad arī nodomāju, ka tas visdrīzāk ir bijis likteņa pirksts. Nolēmu, ka metīšu nost smēķēšanu.

Nav gluži tā, ka jau pirms tam nebiju domājusi par atmešanu, bet kaut kā vienmēr pietrūka galīgā lēmuma. Šoreiz situācija bija cita un biju pārliecināta, ka vairāk tiešām nekad nesmēķēšu.

Vai atmest smēķēšanu patiešām tik vienkārši arī izdevās?

Jāatzīst, ka atmest smēķēšanu tomēr bija grūtāk nekā pieņemt pašu lēmumu. Neskatoties uz visu avāriju un tās sekām, mana lauztā roka tomēr paslīdēja neceļos. Visu laiku, kamēr biju slimnīcā un kamēr biju ieģipsēta, izturēju un nesmēķēju. Laikam jau ieģipsētā roka un kāja bija spēcīgs motivators. Bet pēc kāda laika vienā ballītē ar draudzenēm tomēr nenoturējos, pavilkos uz kopējo dūmu. Pati sevi pēc tam šaustīju, ka esmu sevi pievīlusi. Pat naktī pēc tam murgoju. Sapnī atkal pārdzīvoju avāriju. Pamodos un sev svēti apsolījos, ka tiešām nekad vairs.

Neskatoties uz visu pārdzīvoto, kaut kāds iekšējs vilinājums tomēr saglabājās. Un tā nu sanāca, ka vēl pāris ballītēs tomēr uzsmēķēju. Pati to, protams, pārdzīvoju un par savām iekšējām mokām kādā tikšanās reizē pastāstīju bērnības dienu draudzenei Ievai. Viņa pati no cigaretēm bija tikusi vaļā pakāpeniski, izmēģinot dažādas cigarešu alternatīvas. Arī es izmēģināju gan veipus, gan karsējamās tabakas ierīces. Neviens no tiem mani nepiesaistīja, bet tie savā ziņā palīdzēja atbrīvoties no vajadzības pēc cigaretēm.

Un kāds bija turpinājums?

Labums bija tāds, ka bija zudusi interese par cigaretēm. Vairs nevarēju ciest cigarešu dūmus. Tomēr apzinājos, ka vēl līdz galam neesmu izpildījusi sev doto solījumu. Bet nu vismaz kārtīgu pussoli biju veikusi.

Un tad satiku savu topošo vīru Robertu, iemīlējos. Viņš nepīpēja vispār neko, aktīvi nodarbojās ar sportu. Skrēja, gāja uz sporta zāli. Un man bija neērti, ka es te ar tādām neveselīgām lietām vēl nodarbojos.

Roberts “uzsauca” vairāku dienu ceļojumu uz Maltu. Nolēmu, ka ceļojumā līdzi neņemšu neko, kas varētu mudināt uzpīpēt. Interesanti, ka visu ceļojuma laiku tā arī nevienu brīdi neradās ne mazākā vēlme to darīt. Mēs ļoti labi atpūtāmies, un Maltā Roberts arī mani bildināja.

Savukārt atgriežoties Latvijā izmetu ārā pilnīgi visu, kas mani saistīja ar smēķēšanu. Kopš tā brīža tā arī vairs neko neesmu lietojusi.