Gleznots Valmierā

1919. gads ir īpašs gleznotāja daiļradē. Togad Eduardu Brencēnu bija pārņēmis īsts radīšanas drudzis. Diendienā viņš sēdēja pie molberta savā dzīvoklītī un, ja kāds no draugiem klauvēja pie loga vai durvīm, tad atsaucās savā mierīgajā, mazliet nazālajā balsī: vadzi, bratiņ, nenāc vis! Viņa daiļrade kļuva bagātāka ar arvien daudzpusīgāku glezniecību, lai arī ne viss padevās profesionāli vienlīdz pārliecinoši. Tomēr savu gleznotāja stilu viņš īpaši konsekventi nekopa. Mākslinieks stingri turējās pie Štiglica skolā apgūtā, klasiski stingrā reālisma, reizēm ļaujoties brīvākam gleznojumam, kas formāli palaikam ir visai tuvs jūgendstilam. Viņš sevišķi mīlēja gleznot Latvijas laukus, un žanriski izstrādātajos lauku dzīves gleznojumos skatītāju uzrunā dzidrs atmosfēriskums un sirsnīga iejušanās vienkāršo lauku cilvēku vitalitātē, viņu priekos un bēdās. Kritiķis V. Mednis raksta: ...Kas redzējis mūsu zemes rūķus rūgtajā darbā, būs novērojis arī to bērnišķīgos svētdienas priekus, sapratīs Brencēna gleznas un viņa kā tautas mākslinieka lielos nopelnus. Mākslinieciskā izteiksmība balstās skičveida glezniecisko vēzienu valodas individualitātē. Darbos līdzās personiskām drāmām rodami vispārcilvēcisku jautājumu risinājumu meklējumi. Kompozīciju vēstījuma pamats ir domas par mīlestību, egoismu, ziedošanos dzimtenei un paša dzīves gaitas neatšķetināmajiem savijumiem. Šajā aspektā, juku laiku domu sakārtošanai un sajūtu atklāsmei, gleznošana mazajā dzīvoklītī iekārtotajā darbnīcā bija vislabākā. Viņš aktīvi un produktīvi strādāja, un dzīvoklī krājās glezna pie gleznas. Laikā no 1917. līdz 1921. gadam, kad mākslinieks dzīvoja Valmierā, uzgleznotas visas nozīmīgākās gleznas.

Karš un ikdienas haoss kardināli nemainīja Eduarda Brencēna pasaules uzskatu. Līdzīgi kā zīmējumos mākslinieka lielā mūza ir topošā Latvija. Viņu iedvesmo latviešu valoda, kultūra, māksla, vēsture, ainava, arhitektūra un lauku cilvēku ikdienas gaitas. Gleznojot viņš meklē veidu, kā atrast balansu savai dzīvei un iespēju, kā izkļūt no stresa pārpilnās ikdienas. Raugoties no šāda skatpunkta, šķiet, ka tā ir sava veida otras pasaules radīšana, ar iespēju atrast līdzsvaru starp racionālismu un sentimentu. Eduards Brencēns vēlas radīt īpašu pasauli sev, un viņš to pacietīgi būvē pats. Šis redzējums labi saskatāms viņa gleznās, kur racionālais mijas ar sentimentālo un profesionālisms zaudē paviršai dekorativitātei. Eduarda Brencēna glezniecībā uzmanību pievērš daudzo tēmu plašais mākslinieciskais diapazons, kas ļauj māksliniekam izteikt gan lirisku skaistumu, gan vērienīgi sāpīgas atklāsmes, vienlaikus filozofiski vizuāli apsverot dzīves gaitas sākumu un galu. Šobrīd daudzu gleznu atrašanās vieta nav zināma un par tām var spriest tikai pēc reprodukcijām un laikabiedru atmiņām.