Iespējams, būs droni, rapieri, autonoma miskaste
Valmieras vasaras teātra festivālā, kas norisināsies augusta pirmās nedēļas nogalē dažādās vietās pilsētvidē un brīvā dabā, paralēli teātra izrādēm iecerēta arī virkne pasākumu bez maksas — programma bērniem un jauniešiem, kino un mūzikas vakari. Viens no šādiem notikumiem būs izrāde jauniešiem Valmieras skeitparkā, kur 6. un 7. augustā plkst. 14:00 jaunie skatuves mākslinieki izrādē «Supsupsukas» uz mākslu paskatīsies no citas puses — ar tādu cilvēku acīm, kuri nekad nav bijuši teātrī, kuri meklē un atrod savu vietu dzīvē, kuri provocē un grib tikt sadzirdēti. Izrādes veidotāju vidū ir ULDIS SNIĶERS, ar kuru arī šī saruna.
Ko esi lasījis vai redzējis no Raiņa vai Blaumaņa pēdējā laikā?
Pats, pats pēdējais varētu būt kāds cits Blaumaņa stāsts, bet atmiņā visvairāk palicis tāds «Vecais cenzors». Lasīju, kad meklējām materiālu šai izrādei. Pārsteidzoši atšķirīgs no citiem Blaumaņa darbiem. Par iznīcību un pienākumu pret sevi. Ļoti patika. Tāds latviešu Gogolis. Labprāt kādā veidā izceltu šo stāstu no grāmatas. Vēl ir pāris izrādes, ko gribētu redzēt, bet tas jau paliek nākamajai sezonai.
Pastāsti, kā nonāci līdz Valmieras vasaras teātra festivālam!
Mēs ar pāris kursabiedriem domājām par iespējām piedalīties jaunos, interesantos ar teātri saistītos projektos. Mums ieteica painteresēties Valmieras drāmas teātrī, un to arī izdarījām. Reinis Suhanovs mums pastāstīja sīkāk par šo festivālu un izteica piedāvājumu veidot izrādi. Atradām materiālu, režisoru, un šeit nu mēs esam.
Ko tev personīgi nozīmē Valmieras pilsēta, Valmieras teātris?
Tieši šeit, Valmierā, pagāja vislielākā daļa manas bērnības. Es, protams, nejūtos vecs, bet, kad atbraucu šeit pie ģimenes, savējiem, tad dažādām vietām jau ir tāds nedaudz sentimentāls piesitiens. Visādi darbiņi un nedarbiņi jau te ir darīti. Tāpat viena no tādām lietām ir arī Valmieras teātris, jo, kad bijām pavisam mazi, mēs ar brāli dauzījāmies arī tur, kad Māra Ķimele mūs paņēma līdzi uz kādu mēģinājumu. Es gan tik daudz nesapņoju kļūt par aktieri vai atrasties uz skatuves, mani vairāk fascinēja pats teātris kā tāda noslēpumaina vieta, kur pieaugušie nopietni spēlējas, dara visādas dīvainības un ir kaut kādi pārsteidzoši aizrautīgi. Vēlāk, protams, teātris kļuva par neatņemamu kultūras sastāvdaļu — gan ar ģimeni, gan no skolas gājām. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Valmierai ir ļoti paveicies, ka ir savs teātris. Turklāt tiešām labs teātris.
Pastāsti, kas top, un to, cik liela loma topošajā darbā ir gan tev, gan Valmieras pilsētas iedzīvotājiem.
Top izrāde ar performances elementiem, kur pilsētvidē adaptēti izcilās somu rakstnieces Rozas Liksomas stāsti. Mēs gribam izprast Liksomas pārspīlētos tēlus, lai varētu viņus padarīt tuvākus Valmierai un tās iedzīvotājiem. Iespējams, būs droni, rapieri, autonoma miskaste un izrādē smēķēs. Bet pagaidām vēl esam procesā. Procesā vēl esam mēs visi, tai skaitā arī Valmieras iedzīvotāji un viņu loma tajā.
Šis ir vienreizējs pasākums... Vai paredzi, ka jūsu darbam varētu būt turpinājums arī ārpus šī konkrētā festivāla?
Mēs esam jauns kolektīvs, taču mēs jau esam vienoti un atvērti Valmieras teātra un Reiņa Suhanova piedāvājumiem. Bet, runājot par sevi, manuprāt, pozitīvi ir tas, ka vismaz pagaidām ļoti izteikti darbojamies kā radošā komanda, nevis valda absolūta, vienpersoniska mākslinieciskā diktatūra. Manuprāt, tas ir ļoti labs veids, kā strādāt, bet visai sarežģīti noturams. Taču šobrīd ir patīkami strādāt un ir tiešām radoša gaisotne. Šādā komandā es labprāt turpinātu strādāt, un šķiet, ka arī pārējie domā tāpat. Tāpēc es teiktu, ka sākums ir daudzsološs, bet pārējo rādīs laiks un piedāvājumi!
Kādi ir jaunā aktiera tuvākie nākotnes plāni saistībā ar teātri?
Tas ir ļoti labs jautājums!
Vairāk par Valmieras vasaras teātra festivālu www.valmierasfestivals.lv
ULDIS SNIĶERS. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv