Kur pazuduši... skolēni?
Par to uz pārdomām, kas gan jau valda ilgāku laiku, pamudināja pirms dažām dienām vienā no vadošajiem Latvijas televīzijas kanāliem redzētais sižets, kurā skolēni bija nosaukti viņu īstajā vārdā, nevis nezin no kurienes jau vairākus gadus ieviestajā izglītojamie. Negribas ticēt, ka šis termins ir kārtējā Eiropas Savienības direktīva, ko mūsu ierēdņi bez mazākās acu pamirkšķināšanas steidz lietot, un ej nu sazini, kāpēc izglītojamais negaidīti ieviesās mūsu oficiālajos dokumentos... Varbūt pēc līdzības, ka ir arī apgādājamais, aizstāvamais, aizdomās turamais? Vai izglītojamais skan labāk, skaistāk, vieglāk nekā gadu desmitos ierastais skolēns? Acīmredzot norāžu devējiem tā liekas un tam ir savs pamatojums. Iespējams, ka valodnieki teiks — arī pareizāk...
Tāpat izzuduši arī termini audzēknis un sekmes, kas laikam skan pārāk prasti un nesaprotami, tāpēc to vietā ieviesti «mācību sasniegumi». Kā sekmes, tā mācību sasniegumi, liekas, norāda uz vienu un to pašu — skolēna sasniegto mācībās vai, semestra beigās ieskatoties sekmju izrakstā, liecina: esi sekmīgs vai vienā vai otrā mācību priekšmetā esi nesekmīgs. Skaidri un saprotami. Kam vajadzīga tāda situācijas samudžināšana, izrādās, pat daudziem skolotājiem — kas zina, pēc kāda laika arī viņus vajadzēs saukt citā vārdā — nav saprotams. Un kā tad mācību sasniegumos atšķirt, kad ir runa par ļoti sliktām un sliktām atzīmēm? Kaut kādi izglītojamā mācību sasniegumi taču tās ir...
Starp citu, Izglītības likums skaidrojot, ka «izglītojamie» sevī ietver skolēnus, audzēkņus, kas mācās profesionālajās skolās, un studentus, droši vien arī kursu klausītājus. Tā sakot, pareizāk un siltāk visiem zem vienas cepures...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv