Laikā un vietā pateikties
Žurnāls Ir, publiskojot aptaujas atbildes, ar kādām sajūtām Latvijas cilvēki sagaidīja valsts svētkus, tās ietverot vienā vārdā, secina, ka nosaukts patriotisms, lepnums, miers, prieks, cerība, bet arī atklāts, ka ļaudis izjūt nemieru, nedrošību, bažas, vienaldzību...
Nav piemirsts arī ģimeniskums, gandarījums, sirsnība. Te atceros paziņas stāstīto, kā viņa lielā sirsnībā meklējusi dāvaniņu Ziemassvētku vecīša maisam mazmeitiņai, trešās klases skolniecei, ar kuru ikdienā tiekoties pareti. Dāvināšanas prieks ir īpašs, un negaidām, ka tas tiks atmaksāts. Tomēr... vecmāmiņai sirdī gruzd, ka tā arī nav sagaidījusi paldieszvanu vai kaut pāris vārdu telefona īsziņā. Un tad rodas pārdomas: veikalā pārdevējai pasakāmies par pirkumu, bet — mājās, tuviniekiem? Bieži liekas, ka visi paldies jau iztērēti, jo kas tad īpašs ir pagatavot garšīgas pusdienas, izgludināt svētku tērpu... Un, ja bērnam (kuram skolēnam šodien nav mobilā telefona!) kāds īstā brīdī nepasaka priekšā, ka jauki būtu piezvanīt vecmāmiņai un paust savu prieku, kāds brīnums, ka vienkāršs paldies salīdzinājumā ar saņemto dārgo virtuālo spēli štrunts vien ir.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv