Mācīties nekad nav par vēlu
Ar nelielu tielēšanos sarunai par profesiju un ceļu līdz tai piekrita mana māsa BAIBA LIEPIŅA, kura pēc manām domām ir savā īstajā vietā.
Tas ir nācis kopš pašas mazotnes un laika gaitā tikai pierādījies, ka šis ir viņas ceļš. Viņa ir pirmsskolas audzinātāja.
* * *
Tiem, kuri nezina, pastāsti, lūdzu, par savu izcelsmi.
Esmu augusi tepat Naukšēnos. Ģimenē esam pieci bērni, es esmu pati jaunākā. Ko tur liegties – biju mazais luteklītis, kurš parasti dabūja visu vairāk nekā māsas un brāļi. Nereti arī nosūdzēju viņus vecākiem, ja kas nebija pa prātam. Atmiņā spilgti palicis gadījums, kad māsas ar brāļiem pa kluso laidās ar garo paklāju pa otrā stāva logu, lai ietu uz balli. Vecāki, kuri neatļāva iet, tobrīd bija pagrabā. Visi viņi nolaidās lejā un aizgāja, bet mani neņēma līdzi. Un ko tad es? Uzreiz aizgāju un izstāstīju vecākiem. Uz ko tētis atbildēja: «Neuztraucies, mēs ar mammu brauksim uz Rīgu, tu varēsi braukt mums līdzi un dabūsi visu, ko gribēsi!»
Autokrosā – Roberts, Marta, Baiba un Armands.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv