Iepūtiens un lomi
Nesen, kad Salacgrīvā upes nēģim bija svētki un pirms tam ilgi saulainas dienas un gaišas naktis, zvejnieki pat satraukušies, ka nedabūs pietiekami daudz nēģu, lai gan cepšanai, gan zupai pietiktu. Izrādījies, ka arī Vēju un Jūras mātēm šīs pat ļoti senās dzīvās radības godināšana ir tik tīkama, ka abas arī šoreiz par labiem nēģu lomiem parūpējušās.
«Tieši uz svētkiem nēģus pamatīgi iepūta,» stāstīja nēģu tača «Kurķis» saimnieks Aleksandrs. «Krājām jau svētkiem, bet maz varēja iekrāt, jo nevienu nakti vairāk par 30 kilogramiem nebija. Tad nu, kad iepriekš bija pamatīgs pūtiens, tikām pie tāda loma, ka svētku rītā, krastā nesot, pat pasmags darbiņš sanāca. Neesmu no tiem, kas jebkad saka, ka lomi ir švaki. Nu jau var teikt, ka sākums ir labs, bet, kādas būs beigas, to jau Dieviņš vien zina. Vajag, lai Salacā paceļas ūdens, kas parasti notiek, kad pūtiens ir tieši no jūras. Tad seko tā saucamais gurums, kad vējš pierimst un ūdens tiek jūrā, kur nēģi to sajūt un pēc straumes atrod ceļu upē. Jo augstāks upē būs ūdens, jo plūdums dziļāk tiks jūrā, vairāk nēģu upes ūdeni sajutīs un lielāks būs nāciens. Pērn dažas naktis bija pat 800 kilogrami. Ir jau arī pa tonnai bijis. Vēl kolhoza laikā uz otrā tača, kad tur tēvs strādāja un es gāju palīgā (uz tā jānes visu nakti, jo murdiņi tur ir mazi, kad tie pilni, nēģi aiziet), mans personiskais rekords bija pa nakti nonestas 2 tonnas un 300 kilogrami. Tas laikam tā arī paliks nepārspēts. Viss atkarīgs no laika apstākļiem. Nav jau arī labi, kad Salacā ūdens sakāpj pārāk augstu, tad straume nes zāļu kumšķus, zarus, drazas, kas apdraud taci. Tad murdus nevar likt, ir vien jāsargā, lai sanesumi taci nesagāž. No malas jau nēģu zvejošana izskatās vienkārša – vakarā murdus ieliec, no rīta cel ārā nēģus. Bet ir pat jāparedz, kas dabā notiks. Ja būšu negausīgs, varu pat sezonas sākumā palikt bez tača. Un ar visu piesardzību ir bijušas reizes, kad par mata tiesu esmu noturējies, lai straume mani neaiznestu ar visu laipu. Sezona ir līdz februārim, bet daba bieži to pārtrauc agrāk, kad sāk nākt vižņi. Kad ir ledus, var ķert āliņģos, bet pēdējos gados Salacā laba ledus nav. Uz plānā neķeru, jo negribas būt sapierim, kurš kļūdās vien vienu reizi.»
PIE SVĒTUPES. Te var palūkoties arī uz senākām nēģu ķeršanas ietaisēm. Ārijas Romanovskas foto