Mājās nav un nevar būt garlaicīgi!

Pirms vairāk nekā 40 gadiem pēc Maskavas Lomonosova universitātes absolvēšanas jaunā psiholoģe Aija aizbrauca uz vīra, serbu mūziķa  Jovana Pavičeviča dzimteni Dienvidslāviju, kur viņiem piedzima dēls Olivers, kur Aija atkārtoti studēja senajā Belgradas universitātē, gan citādāku psiholoģiju, viņa piebilst, ieguva maģistra grādu un turpināja strādāt brīvprātīgās darbu slimnīcā, veica tulkošanas līgumdarbus klasiskajā psiholoģijā Serbijas Psiholoģijas institūtā, kino, televīzijā; kad jau perestroikas laikā Dienvidslāviju apmeklēja Mihails Gorbačovs, viņa, kura prata krievu valodu, izpalīdzēja arī genseka sievai.

— Valsts darbā es ar savu padomju pasi tur nevarēju strādāt, bet apzināti to nemainīju, jo citādi taču man būtu aizliegta iebraukšana tālāk par Rīgu. Uz Dikļiem mēs ar Oliveru braucām katru gadu. Protams, kad Latvijā sākās Atmodas laiks, situācija mainījās un Dikļus iemīlēja arī mans vīrs Jovans. Un viņam bija absolūti skaidrs: kad viņa vairs nebūs, es atgriezīšos Latvijā. Un šis jau ir ceturtais gads, kopš mēs — es, mana sunīte Ada, kaķis, kurš nu jau miris, Jovans urniņā, ko apglabāju Dikļu kapos, 26 stundu laikā atgriezāmies mājās, — Aija atskatās arī uz radio Brīvā Eiropa nostrādātajiem 22 gadiem, jo, kad sākās Balkānu karš, izvēles nebija — viņa kļuva par kara žurnālisti, kuru viņas bijušajā radio Brīvā Eiropa/Brīvība joprojām sauc par vienu no visu laiku labākajiem kara reportieriem.

— Kara žurnālistika tajos laikos man bija loģiska izvēle. Jo, pirmkārt, karš bija jāizdzīvo, un, otrkārt, tas bija izjūtām ļoti bagāts laiks.

Tiešām nebija baiļu?

Jā, tas nu ir jautājums, ko man vienmēr uzdod. Mans darbības lauks bija galvenokārt Bosnijā, kur trīsarpus gadus katru nedēļu pavadīju vairākas dienas. Pēc tam braucu atpakaļ uz Belgradu strādāt. Bet tad jau nebija ne interneta iespējas, ne tādu sakaru kā tagad, nekādas loģistikas, pa Bosniju, pa kalniem, lai nokļūtu, kur vajag, bieži nācās stopēt. Tomēr īstenībā tas ir labākais laiks manā dzīvē. Kaut gan — nemīlu atgriezties pagātnē. Bet, ja atgriežos, tad meklēju tajā to, kas bija labs un interesants. Būtu kādas kara traumas, strādāt nevarētu. Uz jautājumu par bailēm vienmēr atbildu: nebija. Ja tā būtu, manis tur nebūtu. Strādāt kara žurnālistikā nevar tie, kuriem uznāk paniskas, nekontrolējamas bailes. Bet vispār žurnālistikā pastāv uzskats, ka baiļu sajūtai ir jābūt. Ja tās nebūs, esi pilnīgi neaizsargāts. Bailēm parasti ir, tā teikt, divas fāzes: tev vienmēr ar tām ir jārēķinās un jākontrolē uz priekšu katrs savs solis, ko dari, un jābūt ļoti labi orientētam, lai tu zinātu, kas var notikt. Otrs: bailes bieži uznāk tikai pēc tam, kad bīstama situācija jau ir beigusies — snaiperu apšaudes tuvumā vai mīnu laukā... (Daudziem acu priekšā skaisti ziedošs, bet mīnēts margrietiņu lauks ar Aiju no Romualda Pipara filmas par Aiju — M.M.). Tad, kad pa īstam saproti, kas varēja notikt...

Taču ir liela atšķirība kara žurnālistam strādāt nevis citā valstī, bet savās mājās. Kad braucu no Belgradas uz Bosniju, Horvātiju, Kosovu, bija pavisam cita sajūta nekā tad, kad 1999. gadā notika NATO lidmašīnu uzlidojumi Belgradai. Kad šausmīgās raķetes nāk pāri tavam pagalmam, pāri tavas mājas jumtam. Nesen, atceroties Balkānu karus, domāju par to, ka reizēm nebija tik grūti, kad apkārt bija sprādzienu skaņas, bet tieši klusums, neziņa, kas un kurā brīdī no kuras puses tevi gaida.

Televizorā redzējām sagrautās mājas Belgradas centrā...

Jā, piecsimt metru attālumā no manas mājas. Un apšaudes lielākoties naktī, vairāk nekā divus mēnešus... Tai pašā laikā radio man bija jādežūrē 24 stundas diennaktī, pirmais ziņojums tiešajā ēterā jau četros no rīta, tad paguli, nākamā reportāža septiņos, un tā visu dienu. Palīdzēja vīrs, kas naktīs klausījās radio, svarīgākās ziņas pierakstīja, lai es varētu pagulēt.

Tavi vēstījumi sasniedza arī Latviju.

Tikai tad, kad man ļoti palūdza Latvijas Radio un televīzija. Jo biju ļoti aizņemta savā darbā, nepastāvēja ne brīvdienas, ne atvaļinājuma, ne sava brīvā laika plānošana.

Bet ciešā sakņu izjūta, ceļš uz Latviju, Dikļiem visus tos gadus saglabājās.

Arī dēls ir Latvijas pilsonis. Smejos, ka viņš ir mana pensija, jo pēc Belgradas Mākslas akadēmijas kara laikā aizsūtīju viņu mācīties dizainu prestižajā Milānas Mākslas akadēmijas NABA jauno mediju fakultātē.

Lepojies?

Protams! Kopš 2000. gada Olivers nodarbojas ar nozīmīgiem eksperimentiem virtuālās realitātes un interaktīvā dizaina laukā. 2006. gadā izveidoja vienu no pirmajiem tiešsaistes 3D interaktīvajiem muzejiem, eksperimentējot un attīstot jaunas mākslas prezentēšanas tehnoloģijas virtuālajā realitātē, ORGANISMuzeum. Strādājot pasākumu industrijas jomā, sadarbojies ar tādiem klientiem kā MTV, Ferrari, Alfa Romeo u.c. 2015. gadā saņēma Itālijas Best Awards (BEA) balvu par Fiat jubilejas dizainu, pēc gada — BEA balvas par labāko imersīvo dizainu MTV Eiropas gada balvas noslēguma ceremonijai un ProcewaterhouseCoopers pasākumam. Nu, kā lai nelepojas? Olivera sieva ir somiete, strādā lielā somu kompānijā ENSTO Milānā, bet nu nopietni apsver domu pārcelties uz dzīvi Latvijā, ir pat doma par Dikļiem, jo abiem ir iespēja strādāt attālināti. Olivers gan ir vienas no vadošajām Itālijas augstskolām — Univeesita Cattolica del Sacro Cuore universitātes profesors, bet jau gatavo sev labu asistentu, un galu galā aizlidot uz lekcijām Milānā šodien nav šķērslis.

Pēc tik aktīvas profesionālās dzīves Dikļu miers negarlaiko?

Man vispār nav garlaicīgi! Un vēl — Dikļos. Gads man sadalās divos periodos: vasarā, kad brauc daudz ciemiņu, arī no ārzemēm, un tad ir visādi mani gardumi, jo man patīk darboties virtuvē un radošā procesā gatavot ne jau tikai Balkānu ēdienus. Un tad ir sava veida Rīgas bohēma, sarunas līdz rītam. Par ciemiņiem runājot — man ļoti patīk viņus uzņemt, bet pati ciemos braucu retāk. Kalendāra svētkus neatzīstu, es svinu pēc savām iekšējām izjūtām. Ziemā, kas ir mierīgāks periods, daudz lasu, kas man nepieciešams arī pašizglītībai, pētniecībai. Kad biju žurnālistikā, tam nebija laika, tagad to atgūstu.

Ir gada pēdējās dienas. Kāds tev bija 2017. gads?

Visādā ziņā — interesants. Gada sākumā tiku uzaicināta Romas un Barselonas universitāšu rīkotā augsta līmeņa Eiropas projektā, kura tēma  — no kara fenomena līdz miera kultūrai. Kad pirmoreiz tur aizbraucu, man tika atvēlēta vesela stunda, klausītājos itāļu inteliģence, augstskolas pasniedzēji, studenti, interesenti no malas, un mana uzstāšanās un atbildes uz jautājumiem — angļu valodā, kas man tad vēl bija diezgan pasīvā, sarunu līmenī. Viss izdevās labāk, nekā biju gaidījusi, un mani aicināja uz visām šī cikla konferencēm gada garumā. Barselonā, piemēram, prezentēju savu pētījumu, kā tagad, pēckara laikā, bijušās Dienvidslāvijas jaunajās valstīs izskatās vēstures mācību grāmatas.

Un kā?

Katram ir savs stāsts, un tas var būt pilnīgi pretējs. Ne tikai jaunākā vēsture tiek pielāgota politiskām un ideoloģiskām vajadzībām, bet tā tiek mainīta pat gadsimtiem atpakaļ. Un interesantākais izrādījās, ka gan katalonieši, gan spāņi, pat itāļi secināja, ka pie viņiem notiek tāpat. Bija ļoti daudz diskusiju. Konferencē Romā oktobra beigās vēl iekļuvu organizācijas komitejā. Pēdējā, Romas konferencē oktobrī, izvēlējos maz skartu tēmu: par sievieti kā kara un pēckara upuri. Kāpēc sieviete? Pēc statistikas datiem karā daudz vairāk bojā iet vīrieši, bet — kas notiek ar sievietēm, kad viņas pēckara laikā paliek vienas patriarhālā sabiedrībā? Viņu kritušie vīri, protams, ir nacionālie varoņi, bet bosniešu musulmaņu sievietēm nav pat vēlams vēlreiz apprecēties, viņas kļūst par tādiem kā simboliem. Tā ir tēma, ar kuru nodarbojos jau ilgāku laiku. Pēc kara iepazinos ar Hatidžu no Bosnijas, kuras divi dēli, vīrs, brāļi Srebrenicā masveidā tika nošauti, pēc tam viņus, lai slēptu noziegumu pēdas, pārvietoja no vieniem masu apbedījumiem uz otriem, trešajiem. No Hatidžas vecākā dēla pēc 10 gadiem tika atrasti tikai pāris kauliņu, un bija problēma viņu apglabāt, jo islāma pārstāvji Bosnijā uzskatīja, ka jābūt saglabātiem vismaz 30 procentiem no mirušā ķermeņa...

Kad atgriezos Latvijā, domāju, rakstīšu grāmatu par pieredzēto, bet sapratu — tā īsti šeit tas nevienu neinteresēs. Arī man pašai tas viss ir pagājis dzīves posms. Savukārt piedalīšanās konferencēs ir svarīgas tāpēc, ka tās tomēr ir akadēmiskā līmenī, tās ir draudzēšanās, kontakti, domas par jauniem kopīgiem projektiem.

Un Belgrada? Esi atgriezusies?

Belgradā biju pirms gada, arī uz vienu konferenci. Nebiju bijusi, kopš atbraucu uz Latviju. Arī nevēlējos, jo — tas ir noiets dzīves posms. Bet draugi man Belgradā joprojām ir, brauc ciemos uz Dikļiem. Tagad atkal ir dažas kārtojamas lietas Belgradā, bet šo braucienu atlieku uz martu, kad tur jau sāksies īsts pavasaris. Janvārī vēl priekšā ciemošanās pie dēla Milānā un pie drauga Parīzē. Tā ir vieglāk pārciest Latvijas ziemu ar tās ikbrīža atkušņiem.

Izskatās, ka ne diena joprojām nepaiet bez darba.

Strādāju, jā. Bet ar politiskajām tēmām gandrīz nenodarbojos. Tā pārāk skumji te tās izskatās. Latvijā varbūt ir divi trīs labi profesionāli politologi, analītiķi, bet tas ir maz. Politiķi katrs velk uz savu pusi, un nav kam noticēt. Iespaids tāds, ka viņiem nav nekādas vīzijas, nav idejas. Praktiski šobrīd neredzu Latvijā nevienu valstsvīru šī vārda labākajā nozīmē. Arī par strādāšanu Latvijā nedomāju. Ir man bijuši interesanti piedāvājumi, taču, tā kā esmu izvēlējusies dzīvot nevis Rīgā, bet laukos, kategoriski no tiem atteicos. Un mani tas ļoti apmierina, ne brīdi neesmu to nožēlojusi. Pilsētas dzīves manam mūžam pietiek.

Teici, ka veidojas laba sadarbība ar novada pašvaldību. Ir taču kādi plāni nākotnei?

Tie tiek apcerēti ļoti klusu. Dzīve man vēl arvien ir tik aktīva un mainīga, ka nopietnus plānus atklāt izvairos. Ir gan viens, kuru ļoti gribētos īstenot. Par godu Pirmajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem izveidot Dikļos Dziesmu svētku muzeju. Ne klasisko, bet interaktīvo, ar virtuāliem elementiem. Ar iespēju ne tikai klausīties un skatīties Dziesmu svētkus, bet dziedāt arī pašiem. Nekas līdzīgs Baltijā vēl arvien nepastāv. Mans dēls kā speciālists šajā jomā jau strādā pie šī projekta. Ēka Dikļu centrā, kur to izvietot, pastāv. Pašvaldības atbalsts ir. Nopietna finansējuma nav. Kultūras ministriju, spriežot no kontaktiem, diemžēl tas neinteresē. Man bieži ir sāpīgi, ka nopietnos kultūras projektos pie mums tiek ieguldīts tikai lielajās pilsētās...

AIJA KUĢE: atgriezusies mājās, izvēlējos dzīvi laukos un ne mirkli neesmu to nožēlojusi. Jāņa Līgata foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem