Pārvērst garlaicīgu dokumentu baudāmā izrādē
Ar šī gada noslēdzošo izrādi 27. novembrī Valmiermuižas klētī viesosies dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa veidotais dokumentālais piedzīvojumu stāsts Zudusī Antarktīda. Izrādē spēlē aktieris Toms Liepājnieks, tās pamatā ir jūras biologa Džeimsa Maklintoka grāmata Lost Antarctica. Iestudējuma radošā komanda aicina doties audiovizuālā ceļojumā un ieraudzīt Antarktīdu Maklintoka acīm. Tas būs ceļojums, kurā apvienosies zinātne, piedzīvojumi un humors. Tā laikā varēs ienirt dziļi zem trīs metru biezas ledus kārtas un sastapties ar jūras tauriņiem. Varēs piedzīvot vētru Dreika šaurumā un ieraudzīt Antarktīdu brīdi pirms tā pazūd tāda, kāda tā ir šobrīd.
«Šis ir stāsts, kā cilvēks skatās uz dabu — viņa skatījums, un ļoti personisks skatījums,» saka izrādes režisors VALTERS SĪLIS, turpinot stāstījumu par saviem daiļrades principiem un uzvedumu tapšanu: «Pirmo reizi Valmiermuižā viesojos ar izrādi Nacionālais attīstības plāns, tās bija ļoti patīkamas sajūtas, sarunas. Tas bija ļoti īpašs mirklis, jo ierasties tur, kur izrādi var skatīt tikai vienu reizi, padara to par piedzīvojumu. Tas ir vakars, kuru cilvēki īpaši plāno. Arī man pašam bieži nesanāk aizbraukt, aiziet uz izrādēm citviet, jo laika plānojums nav tik vienkāršs. Tādēļ vienmēr prieks par jaunu, ieinteresētu auditoriju.
Tāpat kā ar izrādi Nacionālais attīstības plāns, man vienmēr ir bijusi interese riskēt un rast veidu, lai garlaicīgu dokumentu pārvērstu baudāmā, domu veicinošā izrādē. Arī izrāde Zudusī Antarktīda ir dokumentāls stāsts, kas balstīts uz Antarktīdas biologa memuāriem. Runājot par šo izrādi, man vienmēr bijusi interese par dabas norisēm, varbūt pat vēlme kļūt par biologu, bet izvēle tomēr notika par labu teātrim. Lielākais izaicinājums ir atrast pieeju tam, kā mums, iespējams, kaut ko tālu un nesasniedzamu padarīt par personīgu pārdzīvojumu. Šīs dabas cīņas, kuras mikrobiologam Džeimsam Maklintokam ir lielākās rūpes, bet par kurām mēs pat nenojaušam, ir gan aizraujošas, gan neizbēgami traģiskas.
Un mūsu uzdevums ir radīt to Antarktīdas sajūtu teātrī. Līdz ar to, lai gūtu to personisko skatu, mēs izrādē izmantojam vēl viena biologa zīmējumus, kas pārtapuši projekcijās. Tas ir kāds vecāks vīrs, kurš visu, ko redzējis Antarktīdā, zīmēja. Un nav jēgas likt fotogrāfijas, jo tad tas būtu tāds ļoti jocīgs National Geographic.»
Vaicāts par Valmiermuižas klētī sastaptajiem teātra cienītājiem un neatkarīgo teātru iespējām Valmierā, Valters Sīlis vērtē pozitīvi: «Nejutu nekādu nesapratni vai snobismu. Dažreiz ir sajūta, ka Valmierā saprot arī vistrakākās, pārdrošākās izrādes. Un mans uzdevums ir dot skatītājam sajūtas, jēgu un kaut ko, pie kā pieķerties.
Es gan pats esmu rīdzinieks jau vairākās paaudzēs, bet ir sajūta, ka Latvijā viss ir ļoti centralizēts. Tādēļ domāju, ka ir visas iespējas arī ārpus Rīgas veidot citu teātra pieredzi. Vissvarīgākais ir mākslinieku komanda, kurai ir vēlme to pacelt, jo tas prasa lielu pacietību. Valsts teātriem ir jau savs skatītāju pulks, šo nišu cilvēki saprot, kas neatkarīgajiem teātriem ir izaicinājums, lai par viņiem sadzird. Ir jāpierāda sevi. Man šķiet, ka neatkarīgie teātri dod arī savu pienesumu. Tie liek skatīties nākotnē — domāt par to, kas ir vēl neatklāts.»