To mezglu atsiet
Sākumā bija klusums. Mūsu saruna notika starp te garākām, te īsākām pauzēm. Tomēr šis klusums šķita tik pašsaprotams, jo ilggadējā Valmieras Drāmas teātra aktrise LIGITA DĒVICA, dzīvē nebūdama liela runātāja, ir uzrunājusi ļoti daudzus, runājusi ar savu skatītāju caur lomām teātrī, sākot ar pašu pirmo lomu — Ventu I. Indrānes «Lazdu laipā» 1963. gadā un beidzot ar skolotāju Dārtu Evitas Sniedzes «Mākoņains, iespējams skaidrosies» (rež. O. Kroders) 2011. gadā — izrāde joprojām tiek spēlēta. Tik daudz jau stāstīts, negribas visu laiku atkārtoties, piebilst Ligita. Tomēr palēnām sarunas pavediens notvēra mūs pats. Katru domu viņa noglaudīja, kā maizes cepējs noglauda uzrūgušo, formu ieguvušo mīklu, pirms iešauj to krāsnī, kur tā top par maizi.
Redzi, dzīvē pienāk tādi periodi, kad kaut kas ir sasāpējis, samilzis un vajag to izteikt. Kāpēc cilvēki iet pie psihoterapeita? Runāt. Psihoterapeits sēž un klausās, cilvēks runā, runā, runā. Nedomāju, ka tādā veidā vispār kaut ko var atrisināt, bet cilvēkam, ja viņam neviena cita nav, ir nepieciešamība izrunāties, izstāstīt, tikt no tās sāpes ārā. Un viņš runā, runā, runā. Man tā runāšana vairs nav vajadzīga, es ar daudz ko esmu tikusi galā pati. Tad, kad tu esi tikai teātrī, tad, jā, tu vari par lomām runāt, taču, tikko tu vairs neesi teātrī, bet dzīvo pats savu personīgo dzīvi, nu, man tās sajūtas tādas ir, ka tur ir tik daudz dažādu nianšu katrā dienā. (Pauze) Nekas jauns ar mani nav noticis. Tagad dienas paiet klusi un mierīgi, bet to tikai ar laiku apjēdz. Tad, kad tu paliec viens ar savām domām, ar kaut kādiem saviem pārdzīvojumiem, jo, redzi, visa mana dzīve, visi tie 50 gadi — tikai teātris, teātris, teātris. To varētu salīdzināt ar internetu datorā — atkarība…Tātad — runāsim par dzīvi.Mans dzīves pats pamats man bija teātris. Man tā bija milzīga laime. Es daudz ko toreiz nemaz nezināju, mani neinteresēja nekas no tā, kas tolaik notika apkārt, nelikos ne zinis, darba bija pāri galvai. Teātris mani pasargāja no daudziem tā laika negatīvajiem notikumiem. Izbraukumi bija — aizbrauc uz nedēļu, atbrauc mājās, apmaini veļu un pēc divām dienām atkal brauc uz nedēļu… uz mēnesi… Madona, Balvi, visa Latvija tika izbraukāta, visas mazās vietiņas, vārdsakot, visi krūmi. Es tajā visā saskatīju milzīgu vērtību, protams, var raudāt, ka ārzemes es tolaik vispār neredzēju, bet es bez tām ārzemēm mierīgi varēju iztikt, dzīvoju pati savu pilnvērtīgu iekšējo dzīvi, man apkārt bija gudri un drosmīgi cilvēki, kuri man daudz ko iemācīja.Esi nospēlējusi jau daudzās O. Krodera «Mākoņains, iespējams skaidrosies» izrādēs. Kā iet skolotājai Dārtai? Redzi, izrādes tapšanas laikā es pati atrados uz piedošanas ceļa. Par to bija arī Evitas Sniedzes lugā. Mani uzrunāja nevis tā satikšanās, bet tas, ka Dārta pati neprot dzīvot savā ģimenē, neprot ar meitu attiecības veidot, ka nevar viena otrai piedot par kaut kādiem niekiem, kaut kādām galīgām muļķībām, nespēj atrast ceļu viena pie otras.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv