Man jāpaliek vienai

Pie Celovaņjevas un viņas meitas Pavlas ierodas sabiedrībā ievērojami un bagāti viesi — kokrūpnieks Antipa Zikovs, viņa māsa Sofja un dēls Mihails. Ierašanās nolūks ir Mihaila un Pavlas precības. Lai gan Mihails vienmēr ir piedzēries, raksta dzeju, strinkšķina uz ģitāras un, tēvaprāt, ir sabiedrībai nekam nederīgs cilvēks, Celovaņjeva par jauno svaini ir sajūsmā — Antipas dēls ir bagāts, turklāt vienīgais Zikovu dzimtas mantinieks. Tomēr brīdī, kad pats vecais Antipa sāk mest acis uz Pavlu, laika gaitā samilzušais konflikts starp tēvu un dēlu uzņem sāpīgu pagriezienu, vēsta lugas sižets. Ar Elīnu uz sarunu saskrienos brīdi pēc «Zikovu» mēģinājuma. Viņa nesāk stāstīt par savu Sofjas lomu, sākumā būtisks ir pavisam kas cits.«Felikss ir mans skolotājs un pedagogs, caur viņu es piedzimu kā aktrise, viņš ir mani izaudzinājis, kādu laiku neesmu ar viņu kopā strādājusi, šī ir mūsu atkalsatikšanās, vēl viena vērtīga mācību stunda,» viņa saka. Kad jautāju, kā tad īsti ir strādāt ar Feliksu Deiču, Elīna atbild, ka Felikss ir psiholoģiski smalks tamborētājs, viņš novelk tādu kā neredzamu diegu, pa kuru tad ir jānoiet, nenovirzoties ne pa labi, ne kreisi. Ir jānoturas uz tā smalkā diega. Jāatrod veids, kā noturēties. Elīna piebilst, ka Felikss, ja notiek kāda nesaprašanās, nebļauj, ir mierīgs un tikai nobubina caur degunu, spējot radušos situāciju pārvērst jokā, kas ir ļoti stipra cilvēka rakstura pazīme.