Latvju zeme vaļā stāv

Latvju zeme vaļā stāv/ Tā kā dzīsla pušu rauta,/ Iztek asins, iztek spēks,/ Latvju zeme vaļā stāv,/ Vēji staigā iekšā, ārā,/ Izplēš sēklu, izrauj saknes,/ Latvju zeme vaļā stāv./ Krusta ceļiem pienaglota,/ Krusta vējiem caurvējota. (Māra Zālīte)

Kā lauksaimnieks un vērtējumos piezemētāks  vēlos pievērst uzmanību latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanu un attīstību nodrošinošajam, izšķirošajam nosacījumam — agrārajai politikai. Izceļot agrāro jautājumu, ar to nav jāsaprot iespējās vienlīdzīgas rūpnieciskās ražošanas, tirgus un kapitāla plūsmas attīstības lomas mazināšana. Tām visām jāaug un jāattīstās atbilstoši cilvēces pastāvēšanas misijai, vienām otras atbalstot — nacionālu neatkarīgu valstu, Eiropas Savienības, NATO pastāvēšanas un sekmīgas attīstības interesēs, nevis pretēji.  Bet, kā rāda pasaules notikumi, daudz kas iet ne tā.

Tātad, ko māca agrārā politika Latvijas pieredzē?  1905. gads

1410 (1,6%) muižniekiem ar platību lielāku par 100 ha pieder 57,2% visas zemes (katram vidēji 2094 ha); 81707 (98,4%) zemniekiem pieder 42,8% zemes (vidēji 27 ha). Sekas: politiskā, kapitāla un sociālā nevienlīdzība — revolucionārā spiediena pieaugums. 1905. g. revolūcija. Krievijas impērijas sabrukums. Nacionālas Latvijas valsts izcīnīšana, muižu lielsaimniecību zemes atsavināšana un sadalīšana 70000  nelielām zemnieku ģimenes saimniecībām.           1935. gads

1071 (0,39%) zemnieku saimniecībai ar platību lielāku par 100 ha pieder 2,0% zemes (vidēji 138 ha);274627 (99,61%) zemnieku saimniecībām ar platību mazāku par 100 ha pieder 98% zemes (vidēji 15,8 ha). Sekas: iedibinātas politiskās, kapitāla un sociālās vienlīdzības iespējas.  Nostiprinās savas zemes mīlestība, saimnieka apziņa, darba prieks un ticība savas ģimenes un valsts nākotnei: veidojas tautas dvēsele — nacionālā pašapziņa. 10 gadus pēc kara mazās zemnieku ģimenes saimniecības apsteidz 1913. g. ražošanas līmeni, un trīsdesmito gadu beigās lauksaimniecībā, rūpniecībā, kultūras un labklājības ziņā Latvija izvirzās Eiropas valstu pirmajā četriniekā. Iedzīvotāju dabīgais pieaugums 20 gados 47365 cilvēki. Latvija, kara visnopostītākā valsts Eiropā, 1938. g. apsteidz Somiju par 15%.      2016. gads

Privāto mežu (M) un lauksaimniecībā izmantojamās zemes (Lz) kopplatība ha: 1771000 M + 2423231 Lz = 4194231 ha, no tās: 1983 (2,4%) ārzemniekiem — 1048510* (23,1%) ha, t.sk. 489631 (20,2%) Lz + 480161 (27,1%) M; 2895 (3,5%) industriālajiem lielražotājiem — 1553989 (37,1%) ha, t.sk. 1052200 (43,4%) Lz + 501789 (28,3%) M; 78 905 (94,1%) zemniekiem — 1670450 (39,8%) ha, t.sk.  881400 (36,4%) Lz + 789050 (44,6%) M.         * no tās 969792 Lz un M + 78718 ha neidentificēti zemes resursi

Sekas: atjaunojusies 1905. g. zemes īpašumtiesiskā struktūra ar to pavadošo politisko, kapitāla un sociālo nevienlīdzību — pieaugošais revolucionārais spiediens tiek novadīts caur  latvju zemes atvērtajām durvīm.  No 1995. līdz 2014. g. iedzīvotāju dabīgais samazinājums 262577 cilvēki. Emigrējuši 236000 darba spējīgo, lielākoties no laukiem. Par 137814 samazinājies skolēnu skaits, slēgtas 313 skolas, galvenokārt laukos. No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs. Latvijas lauksaimniecība 2015. (graudu rekordražas) gadā ražo 70% no 1938. g. ražotās lauksaimniecības produkcijas. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā un no Somijas atpaliek 3,2 reizes. Latviešu nācija un Latvijas valsts degradējas. Desmiti tūkstošu pamestu lauku sētu un krāsmatu gaida savus pasaulē kalpu gaitās aizklīdušos mantiniekus, bet visu līmeņu deputāti un valstsvīri neliekas to manām. Latvija gatavojas pompozai simtgades sagaidīšanai. Tas skan lepni un reizē ciniski.     Kā varam secināt, mēs tā pa īstam negribam ne vēsturē ieklausīties, ne nopietni analizēt sastrādāto. Mums nav nākotnes garīgās vīzijas vai, citiem vārdiem: dvēseles — nacionālās pašapziņas un no tās izrietošā atbildības pienākuma, kas var dzimt, tikai esot sasaistē ar savu zemi. Starpkaru Latvijā nākotnes vīzija īstenojās, balstoties Kārļa Ulmaņa uzsvērtajos un tautas atbilstoši saprastajos un pieņemtajos panākumu pamatprincipos: Darbs, Mīlestība un Ticība. Par paveikto vēsturnieks Edgars Andersons varēja nešauboties teikt: «Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni.» Par mūsdienām tā teikt nevaram.

Kas nodrošina šo bezatbildīgo un neefektīvo valsts pārvaldi un virzību šodien? To nodrošina Satversmes 14. pants: «Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.» Tas ietver sevī pretrunu cīņas, tātad arī attīstības noliegumu.

Ko darīt? 1. Saeimai pieņemt mažoritāro vēlēšanu likumu, kas, starp citu, solījumu nepildīšanas gadījumā paredz deputāta atsaukšanas iespējas.       2. Saeimai steidzamības kārtā jāpārskata «Kapitāla brīvās kustības» līgums, no tā izslēdzot lauksaimniecības zemes resursus: lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus, purvus un ūdeņus kā brīvai kustībai nepakļaujamu nacionālas valsts kapitālu. Šim mērķim konsolidēt Baltijas, Višegradas un Skandināvijas valstis un kā vienotu prasību iesniegt Eiropas Savienības atbilstīgajām institūcijām.        3. Lauku bezcerību pārvērst iespējā: mājvietas, darba un demogrāfiskās problēmas risināšanas cerībā.