Hektāriem sarunu un konstanta vientulība
Režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS reiz atzinās, ka teātris ir tik ļoti nepanesams, ka nespēj bez tā dzīvot. Kad izrādi vēl tikai idejas un ieceres līmenī kā tikko dzimušu, vēl krunkainu, mazliet neveiklu un bezspēcīgu bērnu uzliec uz galda publiskai apskatei sākumā kolēģiem, pēc tam skatītājiem, kuri vērtē, diskutē, izsaka piezīmes. Paiet pāris mēneši, izrāde saaug ar ģimeni — radošo ansambli, bērns ir pieaudzis un izrādās, ka tu vairs šajā ģimenē nevari piedalīties. It kā vari un nevari reizē. Pastāvīga vientulība, ar ko jādzīvo. Tomēr teātris ir dzīvā māksla, bet viss dzīvais — mīlestība.
Šajā sezonā Valmieras teātrī viņš iestudējis divus darbus — Š. Brontē «Džeinu Eiru» un R. Blaumaņa «Pazudušo dēlu», kas nominēta «Spēlmaņu nakts» balvām 9 nominācijās, veidojis scenogrāfiju Māras Ķimeles režisētajai izrādei «Emmijas laime» Valmieras teātrī un A. Strindberga lugas «Tēvs» iestudējumam Klaipēdas Drāmas teātrī, kā arī bijis kostīmu mākslinieks un scenogrāfs izrādei «Trīne» Latvijas Nacionālajā teātrī un režisors koncertuzvedumam «Četri latvju spoku stāsti» ar Latvijas Radio kora piedalīšanos. Viņa veidotā scenogrāfija Žila Masnē operas «Manona» iestudējumam Staņislavska un Nemiroviča-Dančenko muzikālajā teātrī Maskavā tika izvirzīta prestižajai Krievijas Nacionālajai teātra prēmijai «Zelta maska», bet šīs sezonas noslēgumā Reinis iestudēja Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktieru un režisoru kursa diplomdarba izrādi N. Iizuka «Labie bērni» Valmieras teātrī. Papildus visam šim un vēl vairākiem citiem projektiem ir nepārtraukts darbs pie Valmieras vasaras teātra festivāla, kas šogad notiks no 4. līdz 6. augustam.
Nekad neesi teicis, ka tev nav laika, un principā nelieto šādu frāzi, neskatoties uz to, cik daudz notikumos, projektos vai darbos paralēli esi iesaistīts. Tas ir tavs dvēseles stāvoklis vai disciplīna?
Reinis: Es vienmēr ļoti daudz esmu darījis, jau no skolas laika. Mācījos paralēli vismaz trīs dažādās iestādēs, tāpēc man ir pieradums. Tas ir viens. Otrkārt, man tiešām šķiet, ka gandrīz visu var izdarīt. Neviens jau nekad neprasa cūcības vai kaut ko, kas nav saistīts ar mani. Protams, ja kāds vaicātu, vai nevaru iemācīties ātri vadīt kuģi un aizvest uz Zviedriju, tad gan varbūt teiktu, ka nav laika. Bet tā kā parasti tomēr viss, ko daru, ir manā kompetencē un interesēs, un nekā netraucē manu dzīvi, tad es to vienkārši daru.
Tu plāno laiku?
Nē, tas ir nereāli. Es neplānoju vispār, atsakos no plānotājiem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka to, ko daru, nav iespējams izdarīt, ja saplāno. Tas ir acīmredzams, ka nav reāli. Protams, ka ikdienā ir lietas, ko saplānoju un kam nosaku prioritātes. Tas process ir drīzāk iekšējs un palīdz disciplinēties. Ja tuvojas pirmizrāde, tad tas ir tas, ko daru un kam veltu kvantitatīvi lielāko daļu laika.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv