Veremeja copes stāstiņi
ANATOLIJS VEREMEJS, valmierietis un Makšķernieks ar lielo burtu, nu jau velcē kaut kur Aizsaules ūdeņos. Par laimi manā diktofonā palikuši viņa makšķernieku stāstiņi. Jo toreiz, šķiet, tas bija 2015. gada decembrī, kad biju saposies ar runātīgo vīru nieka pusstundā izrunāt visu par viņa Burtniekā izvilkto pēdējo pamatīgo līdaku, maigi sakot, pamatīgi pārrēķinājos... Abi sākām sarunu par copi — i Burtniekā, i Anatolija dzimtajā Ukrainā — četros pēcpusdienā un beidzām astoņos vakarā! Ja pilnīgi precīzi, norunājām 3 stundas un 58 minūtes, man neļaus samelot diktofona taimeris. Tik interesants stāstnieks bija Anatolijs, ka bez lielas nožēlas upurēju visus savus tovakar ieplānotos pasākumus un klausījos, klausījos...
Copmanis ar stāžu Burtniekā vismaz četru gadu desmitu garumā man todien atzinās, ka viņam ezerā bijuši divi gadījumi, kad mati uz galvas stāvus saceļas. Lūk, abi Anatolija interpretācijā.
Pārbrauciens ar salipinātu laivu
Dzīvoja toreiz Burtniekos Dzintars Vītols, viņam bija tāda līmēta saplākšņa kefaļ tipa laiva. Laikam toreiz bija maijs vai jūnija sākums, kad viņš to laivu no Mednieku un makšķernieku biedrības Sedas bāzes pie sevis savāca, laikam dēlam vajadzēja. Nu, mums bāzē laivu bija gana — lai taču ņem! Paiet kādi mēneši, šķiet, tas bija augustā — zvana Dzintars uz Sedas bāzi Vitālijam Začam. Bēda atgadījusies: viņam tā laiva esot krastā apgāzta stāvējusi, viens ar mašīnu esot virsū uzbraucis. Vai nevarot salabot? Kāda runa — ja vajag salabot, salabosim! Mēs tieši tolaik bijām Sedas laivu bāzē, tur remontējām laivas, kad pabeidzām, arī zivis paķērām.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv