Visdārgākā dāvana
Šķiet, vēl tikai nesen, 1998. gada 15. janvārī, vērām durvis Mācību un pāraudzināšanas iestādes Naukšēni pirmajām audzēknēm — nepilngadīgām likumpārkāpējām vecumā no 11 līdz 18 gadiem. Tas bija patīkama satraukuma pilns laiks, jo radījām visu no jauna. Īsti pat nebija, kur smelties pieredzi. Kaut ko pārņēmām no trim līdzīga tipa iestādēm Zviedrijā. Kādi kolēģi pabija Francijā, Dānijā. Tagad uzturam sakarus ar līdzīga tipa iestādēm Igaunijā, Lietuvā un Polijā. Polijas un citu Eiropas valstu kolēģi ir neizpratnē par to, ka mums Latvijā ir tikai viena šāda tipa iestāde! Viņiem tādu ir vairākas katrā reģionā. Ne tāpēc, ka tur būtu vairāk nepilngadīgo likumpārkāpumu, bet tāpēc, ka ar pusaudžiem ir mērķtiecīgi jāstrādā, lai varētu ko mainīt viņu dzīvē. Šie pusaudži ir mūsu sabiedrības daļa, kas radīs bērnus, bērnubērnus un veidos mūsu valsts nākotni.
2004. gadā skola tika pārdēvēta par Sociālās korekcijas izglītības iestādi. Nemitīgi esam mācījušies, kļūdījušies, pilnveidojušies, meklējuši labākos risinājumus. Vissmagākais periods skolas vēsturē bija 2009. gads, kad IZM nolēma slēgt iestādi Strautiņos un 23 zēnus pārcēla pie mums. Trūka padoma, kā strādāt ar viņiem, vērsāmies pie speciālistiem. Viņi mūs mācīja: tikai pacietībā, stingrībā, mīlestībā… Pēc 3 — 4 mēnešiem, kad puiši aptvēra, ka šīs skolas noteikumi un disciplīna patiesībā darbojas viņu labā, no viņu vidus izvirzījās aktīvi pozitīvie līderi. Tas nemaz nenotiek tik bieži. Bet tie sirmie mati, kamēr līdz tam nonācām!
Skolai apritējuši 20 gadi. Mūsu pirmajām audzēknēm jau 33, 34. Mums bieži mēdz jautāt: kāda ir jūsu statistika, kādi tad ir jūsu darba augļi? Vēstules, telefonsarunas, audzēkņu apciemojumi vai nejaušas satikšanās uz ielas sasilda dvēseli ar labiem vārdiem par skolu un pedagogiem. Tādēļ nolēmu ķerties pie pašiem pirmavotiem. Kurš gan labāk par jebkuru ekspertu var raksturot to, kas mēs esam, ko mēs darām un kādu labumu vai ne-labumu sniedzam tiem, kas pie mums ir pabijuši ilgāku vai mazāku laiku un mūsu nastu — stingrību, pacietību, mīlestību — izjutuši uz savas ādas. Tādēļ es uzrunāju mūsu bijušos audzēkņus. Kādas pēdas mūsu skola ir atstājusi viņu dzīvē? Vai izdevies ko mainīt uz labu? Atsaucās daudzi.
Es sēžu pie izdrukāto vēstuļu kaudzes un nesaprotu, ar ko sākt. Ko atlasīt, ko publicēt? Viss liekas tik svarīgs! Vairums pat ir gatavi publicēties ar visu vārdu un uzvārdu. Un tā — tikai epizodes no dažām vēstulēm: pavisam vaļsirdīgi, godīgi, atklāti…
«Toreiz pati nemaz tā īsti nesapratu, bet laiks, ko pavadīju pie jums, lika daudz ko pārdomāt un saprast, ka tā darīt kā līdz šim vairs nevar. Bet tagad tāds jokains teikums: ja nebūtu tā izdarījusi, nebūtu nonākusi jūsu skolā, kur daudz ko iemācījos, un tagad pati to mācu saviem bērniem.
Nevarēšu pat nosaukt vārdos visus tos skolotājus, kuriem esmu ļoti pateicīga, jo jūs visi mācījāt tikai to labāko! Iemācījos cept, vārīt, mazgāt traukus un rūpēties par kārtību apkārt. Interesantie pārgājieni, ekskursijas un spēles! Nejutos kā pāraudzināšanas iestādē, bet gan kā kādā nometnē… Jūs, paši pedagogi, bijāt kopā ar mums, iejutāties kopā ar mums. Tiešām jūs, visi pedagogi, bijāt un noteikti esat paši labākie, kā nevienā citā parastā skolā! Bija arī pedagogi, kurus izjutām kā vecākus, kuru mums trūka.
Pati tagad audzinu savus bērniņus. Esmu stāstījusi par jūsu skolu, ka tur bija ļoti labi skolotāji.» Sabīne, 29 gadi (Ir ģimene, 2 bērni, strādā mēbeļu ražošanas firmā)
«PALDIES, PALDIES, PALDIES varu teikt visam personālam! Kopš tās dienas, kad iznācu no skolas, mana dzīve ir mainījusies par 360 grādiem. Savā dzīvē esmu satikusi cilvēku, kurš jau 8 gadus ir mans vīrs un manu meitiņu tētis. Man ir 2 burvīgas meitiņas, vienai ir 12 gadu un otrai ir 6 gadi, un savā ģimenītē esmu laimīga, dzīvespriecīga un viss, viss pārējais...» Ilze, 33 gadi
SKII NAUKŠĒNI pedagogu kolektīvs Skolotāju dienā.