Atmiņas, kas vieno un stiprina
Latviešu tautai viens no visdrūmākajiem laikiem bijušas pagājušā gadsimta masveida deportācijas – gan 1941. gada 14. jūnija, gan 1949. gada 25. marta izsūtīšana. Šķiet, ka vēl joprojām šis notikums ir atstājis paliekošas rētas mūsu nacionālajai apziņai. Izsūtītie aizbrauca ar mīlestību sirdī pret savu dzimteni – Latviju un klusībā cerēja atgriezties. Dažu dienu laikā savas dzimtās mājas bija spiesti atstāt vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju, no kuriem daudzi tā arī neatgriezās.
Godinot visus deportētos – gan tos, kuri izdzīvoja un atgriezās, gan tos, kuri bija nolemti bada un ciešanu nāvei, Valmierā pie dzelzceļa stacijas piektdien notika komunistiskā genocīda upuru piemiņas un atceres brīdis. Sanākušos uzrunāja Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Baiks, sakot: «Savas dzīves melnākās dienas mums gribas ātrāk aizmirst un domāt tikai par gaišām lietām. Ir pagājuši 78 gadi, kopš 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos tika izsūtīti civiliedzīvotāji, un Latvijas vēsturē šīs rētas ir tik dziļas, ka nav iespējams tās aizmirst, jo mērķis bija sagraut ticību savai zemei, pazemot un padarīt visus vājus.» Jānis Baiks aicināja ne tikai atcerēties un pieminēt šos datumus, bet arī domāt par nākotni, būt atbildīgiem par savu brīvību un pārdomāt, kā to saglabāt.
ĀRIJA KĀRKLIŅA uzrunā klātesošos komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdī. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv