Sveicieni no Latviešu ciema!
Liesmas redakcija šad un tad saņem biezas aploksnes ar Austrālijas markām. Sūtītājs ir kādreizējais valmierietis Māris Krusts, nu jau sirms vīrs, kurš labprāt dalās ar mums informācijā par latviešu dzīvi viņa mītnes zemē Austrālijā. Krusta kunga sūtījumos ir arī ļoti interesants periodiskais izdevums – krāsaina, parasti 14 lappuses bieza, Latviešu Ciema Avīzīte.
Jā, tur tālumā, Melburnā, ir Latviešu ciems. Tā sauc lielu pansionātu – faktiski veselu sociālās aprūpes kompleksu, kurā ir gan kompaktas savrupmājas ar vienu vai divām guļamistabām, gan arī liels un mājīgs Aprūpes nams. Savrupmājās latviešu vecākajai paaudzei ir iespēja dzīvot neatkarīgu dzīvi latviskā vidē, un turpat līdzās, Aprūpes namā, ir pieejama profesionāla kvalificēta aprūpe 24 stundu režīmā 7 dienas nedēļā. Par aktuāliem notikumiem Latviešu Ciema Avīzītē, kam zem nosaukuma rāmītī ir izdevuma devīze Veidot vislabāko dzīvi, gādāt vislabāko aprūpi, raksta paši tā iemītnieki – seniori ļoti cienījamos gados, te goda vietā Dieva vārds, tiek publicēti atmiņu stāstījumi un citas nopietnas lietas, taču lappusītēs daudzviet allaž dzirkstī arī labs humors, katrā numurā dažas anekdotes... Paldies Krusta kungam par sūtījumiem, šoreiz dažas interesantas lietas no šī gada Latviešu Ciema Avīzītes numuriem.
*
Kā viss pirms 70 gadiem sākās?
Manuprāt, Austrālijā mīt viena no lielākajām latviešu diasporām pasaulē, tāpēc tieši statistikas pēc ir interesanta publikācija «Latvieši Austrālijā jau 70 gadus!» 38. Latviešu Ciema Avīzītes numurā, kas iznācis šī gada aprīlī.
Lūk, garāks izvilkums no rakstā citētās Dirņa Pešudova runas 12. aprīļa svinīgā sarīkojumā 70 gadi Austrālijā: «Pirms 72 gadiem lielākā daļa no mums dzīvoja Vācijā DP (deportēto personu jeb dīpīšu) nometnēs. Politiskais stāvoklis Eiropā arvien skaidrāk noteica, ka atgriezties brīvībā nebūs iespējams, jo Staļinam nebija nekāda doma atbrīvot okupētās zemes, kuras viņš bija iekarojis. Mums sākās nopietnas pārdomas un pārrunas emigrēties uz brīvām demokrātiskām valstīm, jo palikt kara izpostītā Vācijā nebija pievilcīga doma, un arī nezinājām, cik ilgi UNRA atbalstīs DP nometnes. Izvēle, kur emigrēt, bija samērā plaša, bet katrai valstij bija savi ierobežojumi un pieprasījumi. Mēs izvēlējāmies Austrāliju, kaut gan daudz par to nezinājām. Visiem pieaugušiem bija jāparaksta līgums uz diviem gadiem strādāt, kur valdība noteica. Pirmais emigrantu transports General Stuart Heintzelman ar 843 pasažieriem, to starpā diezgan daudz latviešu vīriešu, iebrauca Austrālijā, rietumu Austrālijas ostā 1947. gada 28. novembrī. Tur viņi ilgi neuzturējās un turpināja savu braucienu uz Melburnu Austrālijas kuģī Kanimbla. Neviens šodien nav klāt, kurš ieradās Austrālijā 1947. gadā. Kopš pirmā transporta 149 kuģi atveda pāri par 166.000 emigrantu, to starpā gandrīz 30.000 latviešu. Melburnā iebrauca 71 transports ar 84.000 emigrantu un Sidnejā 42 transporti ar 44.000 emigrantiem. Transporti arī iebrauca Freemantle, Adelaide un Newcastle ostās.
Castel Bianco visbiežāk, 13 reizes, ar emigrantiem ieradās Austrālijā, kopā atveda 11.982 dīpīšus un arī bija pēdējais kuģis 1951. gada 27. decembrī, kad izbeidzās DP pārvietošanas programma. Citi biežie iebraucēji bija Fairsea un Goya, abi 10 reizes, un Nelly un Skaugum, abi 9 reizes. Astoņi transporti iebrauca Austrālijā tikai vienu reizi. Caurmērā katrs transports atveda 1116 pasažierus.
DĀRVINAS OSTĀ. Māris Krusts pie amerikāņu kara kuģa Seary lielgabala. Šo kuģi nogremdēja japāņu aviācijas uzlidojumā 1942. gadā, tas nogrima kopā ar visu 92 jūrnieku apkalpi. Lielgabala stobrs rāda kuģa atrašanās vietu. Māra Krusta arhīva foto