Katram ir sava Erasmus pieredze

Kā Kiprā ir ar Covid-19?

Saslimušo skaits mainās ar nelielu tendenci pieaugt, nesenās ziņās varēja lasīt, ka valstī aptuveni simt cilvēkiem konstatēta saslimšana. Temats tāpat kā daudzviet ir aktuāls un klātesošs, bet panikas nav. Vismaz es to neizjutu ne pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, ne arī tā laikā, un, cerams, tas tā arī saglabāsies. Cilvēki šeit ir mierīgi un lēnprātīgi. Viņi apzinās situācijas nopietnību, bet līdz pat ārkārtas stāvokļa izsludināšanai turpināja savas ierastās gaitas. Limasolā ir skaista ostas zona ar pastaigu vietām, kafejnīcām, tajā vienmēr varēja sastapt daudz cilvēku. Protams, arī šeit, parādoties pirmajām ziņām par iespējamiem draudiem vai ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, bija cilvēki, kas ātri vien patukšoja lielākus pārtikas veikalus, bet kopumā viss ir kārtībā. Nelielas pārmaiņas vairāk bija jūtamas pēc 11. marta, kad Kipras Tehnoloģiju universitāte informēja par studiju formāta maiņu. Ap šo laiku cilvēku kustības ierobežošanai pakāpeniski tika slēgtas arī citas publiskas vietas vai iestādes. 

Šobrīd pati jaunākā informācija, kas saistīta ar centieniem ierobežot Covid izplatību, ir aizliegums doties ārpus mājām bez pamatota iemesla. Respektīvi – persona var doties ārpus mājām, ja nepieciešams satikt ārstu, doties uz aptieku vai pārtikas veikalu. Ja tiek pieņemts lēmums doties ārpus mājām, līdzi jābūt personu apliecinošiem dokumentiem un pēc veikala/aptiekas apmeklējuma jāspēj uzrādīt pirkuma čeku. Aizliegums stājās spēkā 24. martā kopš sešiem vakarā, un par tā neievērošanu var tikt piemērots naudas sods 150 eiro apmērā. Tas nozīmē, ka cilvēki ir ļoti nopietni aicināti palikt mājās, un to viņi arī dara. To varu reāli novērot, paskatoties ārā pa logu, – pirms aizlieguma ielās vienmēr bija cilvēki, auto, īsāk sakot – nepārtraukta kustība, bet pēc aizlieguma ielas kļuvušas ievērojami tukšākas. Tajās retajās reizēs, kad pati nepieciešamības dēļ izeju ārā, redzu, ka pilsēta, kas ir ļoti netipiski Limasolai, ir kļuvusi burtiski tukša. Sastaptie cilvēki izmanto sejas maskas un gumijas cimdus. Redzēs, kā būs turpmāk, bet šobrīd aizliegums darbosies līdz 13. aprīlim ar mērķi maksimāli novērst jebkādu iespēju vīrusa izplatībai. 

Kā vīrusa izplatīšanās ietekmē mācības?

Esam pilnībā pārgājuši uz online lekcijām, izmantojam tiešsaistes platformas. Pasniedzēji ļoti labi organizē, vada un nodrošina lekciju norisi. Viss ir gandrīz tāpat kā klātienē, tikai virtuāli. Mēs pat diskutējam un debatējam virtuāli, un šīs lekcijas ir ārkārtīgi ražīgas, produktīvas un piesātinātas – ar viedokļiem, faktiem, komunikāciju. Protams, ja ir runa par izvēli, tad es izvēlos apmeklēt lekcijas klātienē. Online formāts ir ideāls apstākļiem, kādos šobrīd dzīvojam, bet reizēm ir sajūta, ka esi pazudis informācijas apjomā. Pilnīgi visa informācija – par kursa saturu, darbiem, tikšanās laikiem, grupu darbiem, kā arī saziņa starp studentiem un pasniedzējiem notiek elektroniski, virtuāli, attālināti. Darba apjoms ir liels. Jāspēj sakārtot un mobilizēt savu prātu, organizēt savu ikdienu, savus darbus, to izpildi. Tomēr karantīnas laiks paver iespējas arī citam radošuma formātam. Esmu kursā «Vizuālā komunikācija un kultūra», kura ietvaros noslēguma darbs būtu bijis atrast Kiprā kādu izpildītājmākslinieku vai grupu un veidot mūzikas videoklipu. Varējām filmēt arī mūziķus, kas spēlē uz ielām, mācās mūzikas skolās vai uzstājas bāros. Šobrīd, kad tas nav iespējams, mūsu darba izpildes kritēriji ir mainījušies – tagad varam uzrunāt jebkuru mākslinieku, sava darba izveides procesā ievērojot autortiesību likumu, kā arī izmantot dažādus interneta resursus, kuros video un audio klipi ir brīvi un oficiāli pieejami izmantošanai mums mūsu studiju darbu radīšanai. Kopumā jau daudzi darbi tāpat būtu jādara, izmantojot datoru, tomēr iešana uz lekcijām sniedz cita veida socializēšanās iespējas un lekciju pieredzi. 

Vai, tavuprāt, tas maina Erasmus studiju pieredzi? 

Erasmus vispār manā skatījumā ir par neplānoto, par vēl nepieredzēto, par vēl iepriekš nekad neapjausto. Tas bija viens no daudziem iemesliem, kāpēc vispār lēmu par labu Erasmus. Tātad šobrīd es pieredzu to, ko biju iztēlojusies, kam vairāk vai mazāk apzināti biju gatava. Janvāris un februāris, puse marta manā Erasmus dzīvē bija ļoti intensīvi mēneši – gan mācību ziņā, gan ārpus-universitātes aktivitāšu kontekstā. Man bija iespēja pieredzēt ļoti multikulturālu sabiedrību, bijām studenti no vismaz septiņām valstīm. Man bija iespēja klātienē salīdzināt Latvijas un Kipras mācību darba procesu un norisi, kursu saturu, darbu izpildes kritērijus, veidot savus novērojumus, izvērtējumu, secinājumus par pilnīgi visu, ko redzu, uzzinu. Vēl viens iemesls, kāpēc devos Erasmus, bija iespēja uzlabot angļu valodu. Lai gan studijas attālināti tāpat paredz komunicēšanu angliski, tas ir citādāk. Līdz ar karantīnas laiku un burtiski esot tikai četrās sienās, šī iespēja kaut kādā mērā zūd. 

Erasmus nav arī tikai par studijām, tāpēc šie apstākļi ievērojami samazina iespējas, piemēram, ceļot, visiem Erasmus studentiem kopīgi pavadīt laiku. Kaut kādā mērā būs mazāk kopīgu atmiņu. Tagad daudzi ir devušies atpakaļ uz savām valstīm, un pēdējās reizēs, kad tikāmies, mēs pat nenojautām, ka patiesībā pēdējo reizi redzam cits citu. Bet arī šī pieredze kaut ko mums visiem dos – daudz personīgu pārdomu un, es teiktu, ļoti spēcīgu vēlmi satikties visiem vēlreiz. Daudziem lēmums pamest Kipru nāca spontāni – septiņu dienu laikā no aptuveni 20 Erasmus studentu pulka palikām tikai desmit. Nav jau īsti nekur arī rakstīts, kāda ir Erasmus pieredze – mana izvērtās šāda, patiesībā visiem, kas tieši šajā pusgadā ir Erasmus, bet es to mēģinu uztvert ļoti apdomīgi un ar skatu nākotnē. Īstenībā jautājums var būt daudz vispārīgāks un adresēts jebkuram klātienes studentam, jo ar šādu darba un arī dzīves stilu tagad saskaras daudzi. 

Kāda ir sajūta, zinot, ka Latvija ir aizslēgusi robežu un vismaz pagaidām vari nedomāt par atgriešanos mājās? 

Tas neko nemaina. Es tā vai tā būtu bijusi Kiprā aptuveni piecus mēnešus, un es apzināti devos uz Kipru ar skaidru izpratni par varbūtību, ka man, iespējams, būs ilgas pēc mājām tā vai cita iemesla dēļ. Bet ilgas pēc mājām, visām tām lietām, kas raksturīgas tikai Latvijai un ir kaut kā saistītas ar mani, pastāv tāpat, neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem vai no tā, kā man šeit iet. Kiprā ikviens speciālists, organizācija vai atbildīgais, kas saistīts ar dzīves organizēšanu ārkārtas apstākļos, manuprāt, dara to labi. Šobrīd mēs jūtamies droši.

Saprotams, mēs esam domājuši par dažādiem scenārijiem tuvākā un tālākā nākotnē, kas saistīta ar vīrusa izplatību Kiprā, bet mēs nezaudējam cerību, ka viss nokārtosies gan šeit, gan katra Erasmus studenta valstī tad, kad būs pienācis oficiālais Erasmus studiju noslēgums. Iemesli, kāpēc daži Erasmus studenti izlēma doties mājās, atšķiras, bet pārsvarā situācija bija saistīta ar dzīvošanu. Es dzīvoju kopmītnēs, bet bija cilvēki, kas trijatā īrēja dzīvokli. Ja viens izlemj braukt prom, pārējiem īres maksa tikai paaugstinās. Tas ir stāsts par personisko budžetu, dzīvokļu īpašnieku attieksmi un noteikumiem, katra paša lēmumiem. 

Turklāt es nedomāju, ka tā būtu bijusi laba ideja tagad doties uz Latviju. Esmu informēta par situāciju, kas notiek Latvijā. Es kaut kādā mērā negribēju pakļaut sevi riskam lidostās, lidmašīnās. Saka, ka mājās pat sienas palīdz justies labāk, bet es apsvēru iespējas nodrošināt sev vietu pašizolācijai vismaz 14 dienām. Tādas vietas man īsti nav, ģimeni apdraudēt negribēju, tāpēc paliku šeit. 

ŽAKLĪNA KIPRĀ pirms pandēmijas sākšanās. Foto no privātā arhīva