Kā es izkāpu no komforta zonas jeb mākslas nodarbības pieaugušajiem Rūjienas tautskolā

Kādā pērnā septembra dienā pamanīju sludinājumu, ka Rūjienā būs jogas nodarbības. Trešdienu vakaros plkst. 18.00. Tas ir tieši tas brīvais vakars, kad es varu tikt. Lai tā būtu – iešu uz jogu! Cītīgi noskaņojos, ka no oktobra trešdienu vakari man būs aizņemti. Pēc kādas nedēļas, kad no jogas paklājiņa putekļi jau izpurināti, pēkšņi ieraugu – mākslas nodarbības pieaugušajiem. Domātas arī tādiem kā es, kuriem zīmēšanas stundas bērnībā likās diezgan briesmīgas, jo skolotāji lielākoties paši neprata zīmēt, kur nu vēl mums iemācīt, – atnāca, nosauca tematu (piemēram, ziema), un zīmē, kā un ko proti. Nekādu zināmu vērtēšanas kritēriju, atzīmes pēc patikšanas un rūpīguma. Negāja man labi ne ar vienu, ne ar otru… Iztēlojos, ko zīmēšu, taču rezultāts nekad neatbilda iecerētajam. Vienmēr ar zināmu skaudības devu (jā, jā, atzīstos, zinu, ka tā nav labi) dzīvē apbrīnoju tos, kuri prata ar dažiem otas vai zīmuļa vēzieniem uzburt noskaņu vai tēla raksturu. Vērojot ko tādu, vienmēr bija sajūta – skaisti, brīnišķīgi, bet tās durvis man ir slēgtas.

Rūjienas tautskolas mākslas nodarbību dalībnieki. Ineses Kalinkas foto