Pašiem savi rūķi

JĀPROT DAUDZI DARBI. Tieši tāpat kā mēs, rūķi strādā ikdienas darbus, kādi nu kuram ir uzticēti, un mācās dažādas gudrības meža skolā. Arī rūķiem jāprot lasīt vēstules, pierakstīt dažādu sēņu nosaukumus  un saskaitīt savas čības.

Gada pēdējā mēnesī muzejā, nez no kurienes bija ieradusies rūķu brigāde. Domā, ko gribi, bet Ziemassvētku laikā darbīgie, sarkancepurainie ziķeri ir satiekami bieži. Vai maz kāds zina, ko rūķi dara visu gadu? Izrādās, rūķiem lielākie darbi sākas tieši pirms Ziemassvētkiem, kad jāsāk gatavot dāvanas. Padzirdējuši, ka Naukšēnos ir daudzi mazi bērni, kas arī vēlas ko jaunu iemācīties, pagatavojot dāvaniņas mīļajiem cilvēkiem, rūķi ieradās muzejā. Un pie rūķiem sanāca gan Naukšēnu, gan Ķoņu, gan Rūjienas bērni. Milzum daudz! Vienu rītu rūķi bija ļoti pārsteigti, ieraugot muzejā ienākam veselu baru rūķēnu sarkanām cepurēm. Jo viņiem likās, ka visi rūķi taču jau visu prot. Kas gan viņiem vēl būtu jāmāca?Paši pirmie pie rūķiem ieradās mazākie Naukšēnu novada bērneļi — kāds ar savu podiņu rokās, kāds pavisam nobijies, kāds droši uzreiz jau bija gatavs rūķiem dot roku un doties līdzi piedzīvojumos. Čaklie rūķi pirms darba vēl izstāstīja pasaciņu par Sapņu rūķi, kurš katram bērnam, aizverot acis, bija jāsaskata un jāuzzīmē uz papīra. Un tu, re, lielākā daļa bērnu Sapņu rūķi redzēja sarkanā tērpā! Vai tiešām visi rūķi ir sarkanos tērpos? Uz šo bija grūti atbildēt pat pašiem rūķiem. Arī viņi nebija redzējuši rūķus citādas krāsas cepurēs. Bērni bija gatavi darboties, un pie Miega rūķa viņi devās mācīties dzejolīti un fotografēties. Neredzēju, kā viņiem tur gāja. Tikai pēc tam dzirdēju, ka ik pa brītiņam Miega rūķis (kā jau Miega rūķis!) iemiga ar visu fotoaparātu turpat uz paklāja, zem galvas pametis spilventiņu. Bet bērni bija varen naski uz modināšanu un galu galā tika gan pie bildēm, gan arī dzejolīša.