Ritenis — tā ir mana dzīve
Šoreiz Vīru lietās par ļoti ekstrēmu velobraukšanu ar kalnu divriteņiem, uz ko parakstās tikai paši (labā nozīmē) trakākie. Starp viņiem arī Valmieras puika no Apiņielas bēemiksistu kvartāla, pirmo Latvijas oficiālo BMX maču dalībnieks Valmierā 1988. gada 4. septembrī, vēlāk viens no mūsu valsts spices braucējiem BMX, tagad vadošs speciālists Šveices uzņēmumā SIGA COVER AG un Valmieras Velo Vienības līderis JĀNIS VANAGS. Par divu latviešu — Jāņa un viņa cīņu biedra Ingus Ozolanta dueta Latvia Stage Racing — sekmīgu finišu, iespējams, pašā ekstrēmākajā kalnu divriteņu maratonā Absa Cape Epic Dienvidāfrikā Liesmā bija pieminēts 28. martā. Svētdienas rītā noķēru Jāni uz pāris stundām viņa mājā Valmierā. Tikko atgriezies ar ģimeni no kalnu slēpošanas tūres Itālijā, jau pirmdien viņš lidoja pie darba devējiem uz Šveici.
Sāksim ar tavu pārinieku. Ingus Ozolants — no kurienes, kā satikāties?
Man 40 būs nākamgad, Ingus par mani trīs gadus vecāks, nāk no Dzērbenes, bet tagad dzīvo Murjāņos. Satikāmies RTU bijušo studentu kalnu slēpošanas izbraukumā. Tā nu pirms 10 gadiem sākām viens otru dzīt pa kalniem. 8 stundas dienā no vietas — pirmie pie pacēlāja un arī pēdējie! Tolaik es jau biju nometis mierā savu BMX dzīvi, bija beidzies arī mans Maskavas posms, kur 2005. un 2006. gadā braucu kalnu nobrauciena (startē reizē 4 sportisti) 4X mačos. Savas BMX karjeras beigās noslēdzu ar Krievijas komandu Atom līgumu un, kā pats smejos, pa šiem diviem gadiem nopelnīju vairāk nekā visā BMX karjerā. Tas bija fantastisks laiks! Ikdienā strādāju Byko-Lat, bet nedēļas nogalē lidoju uz Maskavu. Tur man bija savs mehāniķis, divritenis, un katru nedēļu bija mači. Biju vienīgais latvietis riktīgi vērienīgā krievu pasākumā! Tad mums ģimenē pieteicās pirmais puika, nolēmu mest tam visam mieru. Piecus gadus neko nedarīju. Uzauga liekais svars, sākās visādas veselības problēmas, pat slimnīcā nonācu... Velobraukšanā atgriezos Arvja Pizika noorganizētajā Valmieras Velo Vienībā. Ik vakaru pavisam demokrātiskā režīmā notika regulāri treniņi, un tas bija tieši tas, kas man, amatierim, kurš atgriezies apritē, bija vajadzīgs. Pa to laiku Ingus lēnā garā bija sācis braukt SEB (kalnu divriteņu) maratonus, pamazām viņš ar saviem draugiem integrējās mūsu vienībā. Ingus bija pirmais, kurš uzsāka sistemātisku trenēšanos amatieru līmenī, arī es to ar laiku pārņēmu, un patlaban jau mēs viens otru dzenam kokā! Tieši tāpat, kā to BMX laikā darījām abi ar Ivo (Lakuču). Mums ar Ingu ir katram savs treneris, nu jau mums ir fizioterapeiti, treniņu plāni katrai dienai, braucam uz nometnēm, katru rītu vingrojam... Es vēl ļoti rūpīgi pieskatu pārtiku, diētu. Gribu teikt, ka pašlaik trenējos profesionālāk, nekā to darīju BMX laikos.
Tagad par svaigāko jūsu abu veikumu — Absa Cape Epic 2018 Dienvidāfrikā. Kas tas ir par zvēru? Manuprāt, tāda velo Dakāra...
Jā, tikai Absa nav orientēšanās apvidū. Tās ir 8 dienas Dienvidāfrikā — 100 kilometrus no Keiptaunas, iekšzemē. 8 posmi bez brīvdienām, katru dienu apmēram 100 kilometru distance ar aptuveni 2000 metru augstumu starpību. Brauc 1300 dalībnieki jeb 650 pāri. Katru dienu starts un finišs vienā vietā, taču distance katru dienu sava. Trīs naktis gulējām nometnē vienā vietā, pēc tam sākās pārbraucieni.
Ļauj apjaust šī pasākuma mērogu...
Milzīgs! Mums izdevās nofočēties ar n-tajiem pasaules čempioniem dažādās velo disciplīnās, tur ir viss zieds gan sievietēm, gan vīriešiem! Absa piedalās 20 profesionālās sieviešu komandas, tad vēl ir mix komandas, pārējās — tikai vīri. 60 komandas Absa ir tikai profesionāļi.
FINIŠĒ LATVIEŠI! Jānis Vanags (pa labi) un Ingus Ozolants Absa Cape Epic 2018 finišā ar Latvijas sarkanbaltsarkano rokās. sportograf.com foto no Jāņa arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv