Spēks, kas vieno un iedvesmo

- 16.Decembris, 2015
Izglītība
Laikrakstā

Rīt Valmieras 5. vidusskola savējos sagaidīs ar visos logos iedegtām svecēm — tā tradicionāli iesākas skolas dzimšanas diena 17. decembrī. Rīt — 76.

«SUDMALIŅAS» jau daudzus gadus ir Latvijas aktīvāko bērnu un jauniešu folkloras kopu vidū. Attēlā: pēc 2015. gada skolēnu Dziesmu un deju svētkiem savas vadītājas skolotājas Līgas Cimdiņas dārzā.

Deviņas raganu mēles un palaidnības  — ugunskurāSkolā kopš 2008. gada skolotājas Līgas Cimdiņas gudrā virsvadībā aktīvi skan folkloras pulciņš «Sudmaliņas», un kopš tā brīža bez «Sudmaliņu» līdzdalības vairāki skolas rituāli nav iedomājami. Tāds ir bluķa vakars skolas dzimšanas dienā. «Četros pēcpusdienā ejam skolas knābītī, kā  sau­cam laukumu skolas priekšā, un saimniece (skolas direktore Rudīte Markus) un saimnieks (viņas vietnieks Jānis Sekačs) iededz ugunskuru.  Mēs, «Sudmaliņas», un visi, kas atnākuši, parasti tā ir visa skola, mazi un lieli, arī daudz vecāku, aplī pret sauli ejot, dziedam:  es sakūru uguntiņu no deviņi žagariņi, sildies, Dievs, mīļā Laima, mana mūža licējiņa un citas tautas dziesmas, jo to mums ir bagāts pūrs,» skaidro «Sudmaliņu» sirds un dvēsele L. Cimdiņa, piebilstot, ka bluķa vakars vienmēr izvēršas par notikumu, jo tā norise ir rūpīgi sagatavota. Labākais, protams, — šī tradīcija ir iesakņojusies un kolektīvā  atzinīgi novērtēta. Kad direktore kā nama saimniece ir ugunij ziedojusi graudus bagātībai, sāli pret ļaunumu, ūdeni tīrībai, skaidrībai, visi velk bluķi apkārt skolai pret sauli, lai savāktu visu ļauno, kas bijis, un pasargātu no tā priekšdienās. Pēc seno latviešu ticējuma viss ļaunums ir jāsadedzina ugunskurā, tātad — bluķis kopā ar deviņām raganu mēlītēm jeb pa pāriem ar sarkaniem dzīpariem sasietiem žagariņiem, salmiņiem un zīmītēs ierakstītām palaidnībiņām, no kurām gribētos atsvabināties. Kad ceļš ir attīrīts, jāvairo labais, metot ugunskurā atkal pa pāriem pupiņas, čiekurus, kastaņus, zirņus u.c. No labās rokas, vēloties praktiskus labumus, no kreisās — garīgus, sirdslietu labumus, piemēram, ģimenei laimi, veselību. ««Sudmaliņām» rituālā dziesmu nepietrūkst! Visi ir iesaistīti, ja kādam piemirsies paņemt līdzi pupas, zirņus, bērni zina: ģērbtuvē tos esmu nolikusi, padomājot, lai neviens vakara dalībnieks nesajustos slikti. Pēc āra rituāla ejam skolā, dziedot «Pie Dieviņa gari galdi, tur sēd pati mīļā Māra»... Uz galda ir lielā bļoda ar pupām, medus trauks, karsta tēja, par ko parūpējušies virtuves cilvēki un dežurante, jo mēs draudzīgi sadzīvojam, cits citu atbalstām un palīdzam.» Skolotāja atceras it kā mistisku sagadīšanos, kad pēc pirmajām bluķa velšanām un tautas dziesmu izdziedāšanas, tici vai ne, skolā ienākušas labas, vairākus gadus sapņotas pārmaiņas.Mārtiņos neiztrūkstoši —  balts galdauts«Sudmaliņu» publiskā rosīšanās sākas ar Mārtiņu svinēšanu. «Vienmēr pie balti klātiem gariem galdiem ar pēdējiem miķelīšiem vāzēs skolas zālē.  Ar zirņiem, pupām, pīrāgiem, tēju, dzejoļiem, par ko gādā katra klase. Baltie galdauti ir mana daļa, tiem obligāti ir jābūt! Tas man no manas ģimenes mājām Ērģemē, kur vienmēr tika svinēti latviešu svētki ar dziedāšanu, jo visi bija lieli dziedātāji, muzikāli. Uz visu mūžu atmiņā kādi Jāņi, kuros mistiskā noskaņā pār kalnu tumsiņā nāk Jānis ar zirgu pēc vēl iespēta kāda darba... Un arī skolā ir rotaļas, kuras ievada mūsu «Sudmaliņas»,  pamazām iesaistot pārējos 1. — 4. klašu Mārtiņbērnus, līdz danco visi!» L. Cimdiņa piebilst, ka šajā pasākumā iesaistās sākumskola. Pārējie? «Piektie, piemēram, ziņkāri tver mirkļus pa durvju spraugu, sakot, ka arī gribot tā svinēt. Pēc Mārtiņiem ir bluķa vakars, Lieldienas, Jāņos jau ir brīvlaiks, bet šajā vasarā manā dārzā svinējām Vasaras Māru, kas saistās ar Annas jeb saimnieču dienu,» viņa atklāj, ka tā vēlējusies bērniem kompensēt dziesmu svētkos neapdomīgi nozagto dalībnieku gājiena pārdzīvojumu un kopības spēka sajušanas vienreizīgumu. «Latviešu dzīvesziņā skan Dievs, Māra, Laima. Dieviņš dod dvēseli, Māra pārējo fizisko ķermeni, kokus, upes. Māra ir tā, kas dod un ņem, aizvadot cilvēku viņā saulē. Laima ir laiks. Liktenis. Tāpēc dziedam: ...lai sildās mīļā Māra, mana mūža licējiņa. Tā sakot, kā sadzīvosi ar Māru, tāda būs tava laime. Tur skan nepamanāms, bet milzīgs spēks. Par to esmu pārliecinājusies, arvien dziļāk ieejot folklorā. Ja tas nebūtu noticis, nezinātu par Māras darbnīcu, kas ir svētvieta dabā ar akmeni, koku, ūdeni. Kad braucu sēņot uz Cēsu pusi, zinu šo vietu — pretī Sietiņiezim ir akmens, milzīga priede un lejā Gauja.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru